Jau labu laiku notiek spraigas diskusijas par bēgļu uzņemšanu. Emocijas sit augstu vilni. Notiek dažādas diskusijas, intervijas, izskan pamatojumi un aizspriedumi, viedokļi un argumenti. Preses izdevumi un interneta portāli ir pārpildīti ar jaunākajām ziņām par bēgļu uzņemšanu un to ietekmi uz Eiropu. Arī Latvijā ir iesaistīta šajā bēgļu krīzē, būdama viena no valstīm, kas uzņem bēgļus no Arābu valstīm.
Pamatojoties uz jaunāko informāciju interneta portālā 'tvnet.lv', Latvijai pagaidām kopumā būs jāuzņem 531 bēglis. Šis skaits mūsu mazajai valstij, ņemot vērā mazo iedzīvotāju skaitu, ir milzīgs, taču pilnīgi piekrītu Edgara Rinkēviča teiktajam: ''(...) Latvijai kā pilnvērtīgai ES dalībvalstij ir jāiesaistās ES notiekošajos procesos un jābūt gatavai pieņemt atbildīgus lēmumus. Absolūtais vairums ES dalībvalstu ir apliecinājušas gatavību piedalīties bēgļu uzņemšanā, līdz ar to, ja Latvija nebūs gatava sadarboties migrācijas jomā, tā nevarēs gaidīt atbalstu no citām ES dalībvalstīm sev svarīgos jautājumos tādos kā finanšu līdzekļu piešķiršana, Krievijas rīcības Ukrainā nosodīšana, cīņa pret propagandu utt.'' Šis noteikti ir mans vissvarīgākais arguments par to, ka Latvijai būtu jāuzņem bēgļi. Ja mēs esam saistīti ar ES, ir jānes atbildība un šajā gadījumā tā ir bēgļu uzņemšana. Manuprāt nepareizi ir teikt, ka Eiropa lika uzņemt obligātās kvotas, jo sakumā, kad Latvijai bija paredzēts uzņemt 700 bēgļus, taču tas neatbilda mūsu reālājām iespējām, Eiropa pieņēma iebildumu un obligātās kvotas atlika uz gadu.
Argumentējot manu viedokli 'pret' bēgļu uzņemšanu Latvijā, vēlos uzvērt profesores Guntas Ancānes teikto, kas mani ļoti piesaistīja un palīdzēja noformulēt manu viedokli: ''(...) nav divu domu par to, vai mums ir jāpalīdz bēgļiem. Ir jāpalīdz. Tomēr tas ir jādara gudri. Tas nedrīkst notikt uz mūsu cilvēku vai valsts pašcieņas rēķina. Un tas nozīmē, ka mums nav jāatkāpjas no savām vērtībām un jāpiekāpjas bēgļu prasībām. Šobrīd jautājums ir par nācijas identitāti un vērtībām. Citiem vārdiem sakot – par to, ar ko mēs vēlamies būt kopā.'' Uzskatu, ka izvēles nav, un bēgļi ir jāuzņem, taču tas noteikti apdraudēs ne tikai iedzīvotājus, runājot par islāma tautības cilvēkiem, bet arī Latvijas kultūru, valodu un tradīcijas. Mēs jau tā esam maz, un šī bēgļu uzņemšana vēl vairāk 'atšķaidīs' latviešu tautu.
Es apšaubu vai šie cilvēki, kas vēlas aizbēgt no vardarbības savā valstī un vēlas labāku dzīvi, tiešām ir pateicīgi par Eiropas valstu pretī nākšanu. Par to man lika aizdomāties Kārļa Lesiņa speciālreportāža no Turcijas, kurā tika intervēti bēgļi, kas atbēguši uz Turciju, un kuru nākošais mērķis ir nokļūt kāda no Eiropa valstīm ar labu labklājības līmeni. Tas, kā viņi sūdzējās par to, ka Turcija viņus neuzņem ar 'atplestām rokām', nedodot pilsonību, neļaujot pārvietoties ar autobusu, izmitinot vairākus km tālā vietā, lika man noprast, ka viņi izmanto šo situāciju, lai nokļūtu bagātā valstī, kur viņi varētu izdzīvot ar pabalstu vien.
Ar šo situāciju pasaule 'raksta' jaunu vēsturi. Ir savarīgi to izveidot tādu, lai vēlāk lasot vēstures grāmatas mēs varētu lepoties ar to, ka ar šo situāciju veiksmīgi tikām galā. Manuprāt šādai situācijai ir jārisina tās cēlonis nevis sekas. Pēc mānām domām, tā ir 'cīņa ar vējdzirnavām'.
