-
Pedagoģiskās saskarsmes īpatnības skolotāja darbā
Raksturs sāk veidoties gandrīz no dzimšanas, un šī attīstība notiek nepārtraukti. Raksturs veidojas sociālo ietekmju rezultātā, un tā pamati tiek ielikti jau bērnībā. Sociāli tipisko raksturu iezīmju veidošanos nosaka personības attīstības un audzināšanas sociālie apstākļi, ko pastiprina indivīda konkrētā darbība. Bērnībā šāda darbība galvenokārt ir rotaļas. Bērnībā nervu procesi ir visinertākie, tāpēc šajā laikā izveidojušās rakstura iezīmes ir ļoti noturīgas un daudz grūtāk pārveidojamas. Īpaši nozīmīgs ir skolotāju personīgais paraugs. Skolotājam ir jāprot organizēt vingrinājumus un pašu uzvedības procesu tā, lai tas bērnam sagādātu pozitīvas emocijas. Rakstura audzināšanu nevar uzskatīt par vienkāršu, tādēļ skolotājam ir jāiegulda ļoti liels darbs.
Es domāju, ka saskarsmes psiholoģija ir ļoti nozīmīga skolotāja ikdienā. Bez psiholoģijas zināšanās skolotājs nevar pilnvērtīgi strādāt, jo pedagogs ievirza mazo cilvēku lielajā dzīvē, sniedz priekšstatu par lielo nezināmo pasauli, māca cienīt sevi un citus. Skolotājam vienmēr jāizvērtē situācija un nepieciešamības gadījumā jāpalīdz vecākiem tikt galā ar savu atvasi. Domāju, ka bez vecāku sadarbības bērna dzīve bērnudārzā nav iespējama.
Visiem bērniem ir nepieciešama mīlestība, lai arī kādā veidā tā tiktu izrādīta – ar acu un roku kontaktu, ar glāstu un pieskārienu, ar uzmanību, rūpību un gādību. Ja bērns nesaņem to pietiekami, tad vispirms vaina meklējama pieaugušajos.
…
Vecāku autoritāte pārsniedz jebkura cita cilvēka iespaidu uz bērnu. Taču vecāki nebūt nav vienīgie, kas nosaka mūsu bērnu attīstību. Ļoti liela nozīme bērna attīstībā ir arī audzinātājam, viņa kontaktam ar mūsu bērnu. Lai izveidotos kontakts ar bērniem un lai atrastu pareizo pieeju dažādās situācijās, ir jāzina un pareizi jānovērtē personības attīstības īpatnības dažādos vecumposmos. “Pirmsskolas vecumā bērni turpina apgūt saskarsmes prasmes un iemaņas ar pieaugušajiem un vienaudžiem, apgūst saskarsmes normas un etalonus. Pieaug bērnu vēlēšanās būt patstāvīgiem un neatkarīgiem. Vispirms bērni savas patstāvības vajadzības apmierina rotaļās.”[Svence 1999, 4]