Svētvieta varbūt arī ainava vai dabas objekts- mežu audzes atsevišķi koki, kalni vai upes, kur jūtama pārpasaulīgā klātbūtne un pielūgsmei ir gana senas tradīcijas.Pirmatnējās pagānu reliģijās ticēja, ka dievi un gari iemājo tieši tādās vietās- piemēram druīdi reliģiskās ceremonijas veica ozolu audzēs,kur bija atrodami āmuļi.Hindu svētceļnieki gadsimtiem dodas uz Gangu- tā ir viņu dieviete,svētā upe, kurā mazgāties un garīgi attīrīties.Arī dažādas augstienes ar savu unikālo apsolījumu nereti iemanto reliģisku statusu – no daudzām bīstas tikpat spēcīgi, cik tās godā un pielūdz.Ņemsim par piemēru Fudzi kalnu- Japānas augstāko virsotni un aktīvo vulkānu, kas bieži tiek attēlots gan mākslā,gan literatūrā.Japāņiem ir teiciens,ka gudrs vīrs kalnā uzkāps vienreiz, un tikai muļķis tajā kāptu divreiz.
Lai arī lielākā daļa šo dabas objektu cilvēku pielūgsmi izpelnījušies savas varenības vai radītā iespaida dēļ, daudzas vietas slavu iemantojušas, jo tiek uzskatīts, ka tajās noticis kas brīnumains un svētsPiemēram, Francijas pilsētas Lurdesas ala līdz pat 1858.gadam tika uzskatīta par pavisam neievērojamu, līdz kāda jauna katoļu meitene Bernadeta ieraudzīja vīziju ar Jaunavu Mariju.…
