Mīts skaidro īstenību, vēršoties pie pagātnes, pie aizlaikiem, kad pasaule vēl tikai radās, kad no haosa veidojās kārtība, organizētība, stabilitāte, precīzāk - mājvieta cilvēkam.
Mīts- nostāsts par to, kā radusies pasaule un visas būtnes, kas to apdzīvo.
Mythos- vārds, runa, nostāsts.
Mītu skaidrotāji- antīkie filozofi un vēsturnieki- Empdokls, Eihēmers, Hērodots.
Mitoloģiskās tradīcijas avoti:
1. Homērs- eposi Iliāda, Odiseja(8.gs.p.m.ē.)
2. Hēsiods- Teogonija, Darbi un dienas(8.gs.p.m.ē.)
3. Homēriskās himnas
4. Tradēģiju autori- Aishils, Sofokls, Euripids.
5. Rodas Apollonijs- Arogonautika
6. Antīkie mitogrāfi- Apollodors, Pausānijs
7. Romiešu autori- Vergilijs, Ovidijs
Mitoloģijas ētiskā nozīme
1. Radosšās izdomas elementi, savdabīga izteiksme.
2. Skaistums kā dievišķā substance Homēra eposos
3. Teratomorfisms- skaistā, baisā, brīnumainā apvienojums.
4. Komiskā katastrofas aina Hēsioda Teogonijā.
5. Zeva un mītisko varoņu valstība
6. Harmonija
7. Skaistums un aktivitātes un nemiera radītājs.
Arhaiskais periods(Toniskais periods)
Arhaios- nozīmē sens
Chthon- zeme nozīmē
Teras- briesmonis(sengrieķ.)- senākās būtnes ar baisu izskatu.
Anthropos- cilvēks
Zoon- dzīvnieks
Phyton- augs…
