1. Politikas un valsts definēšana.
Pēc M. Vēbera domām, politika ir ļoti plašs jēdziens par jebkāda veida vadīšanu, bet valsts ir politiska savienība. „Tā [valsts] neļauj sevi socioloģiski definēt pēc valsts paveikto uzdevumu uzskaitījuma, jo gandrīz nav iespējams atrast tādu uzdevumu, kuram kaut kur un kaut kad savu roku nebūtu pielikusi arī kāda politiska savienība.”1
2. Kundzības leģitimitātes pamatojums.
Kundzības leģitimitātei ir trīs galvenie veidi. Viens no tiem ir „mūžīgi bijušā autoritāte”, ko rada kopš sirmas senatnes ierastie, negrozāmi ievērotie un tālab svētie senču tikumi. Otrais kundzības veidu rada neikdienišķas personības „izredzētības” autoritāte, kura nosaka padevību un uzticēšanos kādas noteikts personas atklāsmei, varoņdarbiem vai citiem vadoņa cienīgiem veikumiem; tā ir izredzēto kundzība, ko realizē pravietis vai – politikas sfērā – karavadonis, ievēlēts diktators. Trešais šīs leģitimitātes veids ir legalitātes kundzība, kuru rada ticība legālo likumu nozīmībai un racionāli izveidotas noteikumu sistēmas pamatotai kompetencei. Tā ir orientācija uz pakļaušanos likumā noteiktām saistībām.…
