Kas man rūp...
Vai no dzīves var pamosties?
Tik- tak. Tik- tak.
Pulsē. Vienmērīgi.
Sirds.
Bez apstājas.
Jauns dzīvesstāsts.
„Esmu četras nedēļas vecs. Pagaidām man ir viena maza daļiņa no sirds, bet tā pukst, vien maza dvēsele, kas pēc dzīvības slāpst. Manu mammu sauc Ilze, tēti Kaspars. Simtiem reižu es dzirdu apgalvojumus tam, cik ļoti viņi mani mīl. Tā būs kāda iedzimta slimība, jo arī es viņus mīlu. Dažreiz viņi pieliek rokas man tuvu, tuvu klāt. Silda. Sargā. Mīļo un žēlo. Un man ir labi-vairāk man nevajag neko.”
„Man jau ir rociņas! Divas! Arī plaukstas- jocīgas, pat smieklīgas. Jūtu, ko dara māmiņa. Viņa skumst. Arī man vairs nav priecīgi, ja vien es varētu viņu mierināt. Kaut domās. Lai viņa jūt, ka nav viena. Lai jūt, ka mīlu viņu, cik vien ļoti var mīlēt sešas nedēļas jauna sirds. „
„Bijām pie jūras. Tētis man teica, kad tad, kad būšu liels, mēs brauksim uz jūru biežāk. Spēlēsim bumbu, ēdīsim saldējumu. Man pat atļaus padzenāt kaijas!
Man būs brālis, māsa, varbūt pat vairākas! Mēs spēlēsim paslēpes un kopā mācīsimies braukt ar divriteni. Māmiņa apsolīja, ka mums katram būs sava istaba. Mēs nekad, nekad nestrīdēsimies.”
„Nu jau pilnībā attīstījušās abas rociņas. Tagad man tajās sakāpuši visi pasaules brīnumi, kaut gan mamma saka, ka labākais brīnums viņai esmu es. Es tā gribu uzelpot gaisu! Ieelpot pavasari. Tas esot visskaistākais gadalaiks! Tad ir silti un spīd saule. Daudz, daudz saules gaismas. Man atļaus skrieties ar vēju. Tikai pamēģināt. Vēju jau nevar noķert! ”
„Nu man ir arī kājiņas. Man tā patīk tās kustināt! Māmiņa smejoties saka, ka dienās būšu futbolists. Man būs gaiši mati, tādi paši kā tētim.
Viņi man šodien lasīja pasaku. Par Ansīti un Grietiņu, kurus padzina no mājām. Mani gan nekad nepametīs. Viņi man apsolīja. Tētis man iemācīs lasīt, tad es lasīšu pasakas viņam.”
„Kad es piedzimšot, būs ziema. Mēs kopā svinēsim Ziemassvētkus. Es apmeklēšu bērnudārzu. Vēlāk arī skolu. Mācīšos. Mēs dzīvosim lielā mājā. Tai būs daudz logu. Mamma stādīs puķes, un vasarā gaiss smaržos pēc jasmīniem.”
„Ir auksts un vēl pavisam agrs rīts. Es piedzimu agrāk, nekā ārsti bija paredzējuši. Viņi konstatēja, ka es, nekad nerunāšu. Tāds es nebiju vajadzīgs. Tagad es guļu plastmasas kastē, starp slapjiem papīriem un citiem atkritumiem.”
„Līst lietus. Man salst.
Ar citiem notekūdeņiem aizplūst visi dotie solījumi.
Viņi nemācēja mīlēt.
Bet es taču gribēju tikai dzīvot!”
Mirklis iztek kā smilšu graudiņš starp pirkstiem.
Beidzās.
No dzīves var pamosties.
Piedzimstot.
Tik- tak. Tik- tak.
Vairs nepulsē.
Apklusa...
|
