Latvija, Tu man esi ļoti dārga. Jau kopš sevi atceros, vecāki man ir mācījuši cienīt un godāt Tēvzemi, un es to arī daru. Reizēm tas ir pašsaprotami, reizēm tas nenākas viegli, taču mums jābūt savas zemes patriotiem. „Mēs katrs esam daļa, un visi kopā mēs esam tauta, ” saka Imants Kalniņš. Ja mēs spētu pastāvēt paši par sevi, valstis nemaz nebūtu vajadzīgas. Taču mēs nespējam, mums vajag Tevi, Latvija.
Tev ir gājis visādi, gan labie, gan sliktie laiki Tevi ir piemeklējuši. Daudzi Tevi nav žēlojuši, nav saudzējuši. Sveši ir nākuši un ņēmuši, postījuši un apspieduši. Gadsimtiem ilgi Tu tiki pazemota. Tavas rokas bija melnas un āda raupja, Tavas pastalas dubļos nomītas, toties Tu prati strādāt. Tava mugura salīkusi un galva noliekta, tomēr Tu nebiji salauzta, tas padarīja Tevi spēcīgāku.Tu klusībā tiecies pēc brīvības un pacietīgi gaidīji īsto brīdi, kad celties un parādīt, cik patiesībā esi stipra un varena, ka neviens nevar valdīt Tavā zemē pār Tevi un Taviem pilsoņiem.
Paskat, kāda Tu esi šodien, Latvija. Ar smago pagātnes saini pār plecu, tu raugies nākotnē. Kā vien spēj, Tu centies neatpalikt no citām Eiropas valstīm. Skaudra patiesība - Tev vēl tāls ceļš ejams. Tomēr mēs Tevi atbalstām visā, ko esi iecerējusi; Lai Tev izdodas! Viena lieta dara mūs skumjus - vēl pavisam nesen mēs, latvieši, cik vien bija mūsu spēkos, cīnījāmies par Tevi, savu neatkarīgu Latviju. Taču tagad... Daudzi klusītēm dodas prom uz citām valstīm, tur esot labāk nekā te. Vairums no viņiem sola atgriezties. Tu tam tici? Kāpēc Tu ļauj viņiem aiziet? Kāpēc Tu necīnies par viņiem, kā viņi reiz par Tevi? Neticu, ka Tev vienalga.
Kādu Tu sevi redzi rīt, Latvija? Lai arī ko Tu esi turpmāk iecerējusi, es Tev ieteiktu ik pa laikam pavērties atpakaļ pagātnē, jo tai vienmēr būs vieta šodienā, mācies no tās. Neapstājies pie sasniegtā, izvirzi sev aizvien jaunus mērķus, jo Tev vēl ir jāaug. Tomēr, lai kā Tu vēlētos sekot citu tautu paraugam, neļauj svešām kultūrām nomākt mūsu, latviešu, gara bagātības un turi savu valodu tīru. Ieaudzini arī nākošajām paaudzēm to mīlestību pret sevi, kāda ir mūsos, tad arī Tu nepazudīsi, bet būsi mūžīga.
Mana Latvija. Mūsu Latvija. Kā gan lai nelepojas ar Taviem sasniegumiem? Kā gan lai neskumst par Tavām kļūdām un neveiksmēm? Lai arī ko Tu darītu, lai arī kāda būtu, zini, mēs Tevi mīlam. Kā mēs tiecāmies pēc Tevis, kad mums Tevis nebija, kā mēs novērtējam to, ka Tu mums tagad esi, kā mēs vēlētos, lai tā būtu vienmēr...
|
