PIE TEVIS, LATVIJA, IET MANAS DOMAS

У Вас есть возможность посоветовать оценить это эссе своим друзьям

16.11.2008.

Tik mierīgs klusums. Tik mākoņi redzami vien. Un horizonts tik plašs, tik neizmērāmi liels. Aiz šī horizonta atrodas zeme, kas valdzina ar savu kultūru, dzīves prioritātēm un savām vērtībām. Zeme ko mēs saucam par Latviju.
Tu aizver acis un tava dvēsele dodas lidojumā. Lidojumā uz zemi, kur paveras plašumi tavam skatam. Viegli pūš vējš, tauriņi dejo un priecē ar savu krāšņumu. Viss ir tik kluss, tu pat vari sajust savu elpu, zāle smaržo pēc lietus, gaisā pland neliela dūmaka, kas vilina turp. Ir mierīgs rudens vakars, tavs ķermenis vēl palicis mājās, bet dvēsele apceļo krāšņo Baltijas pērli...
Katrai valstij ir sava pagātne, kas ne vienmēr ļauj citiem par sevi uzzināt. Tradīcijas, etniskā kultūra- tā ir tikai neliela daļa no katras valsts atstātā mantojuma saviem iedzīvotājiem.
Dvēsele turpina savu lidojumu. Lidojot pāri plašajiem labību laukiem, egļu mežiem un pilsdrupām.
Latvija ir zeme, ko tev ir tas gods saukt par savu dzimteni. Pārdzīvojot abus Pasaules karus, tā ir pierādījusi, ka ir nesalaužama valsts. Mums ir unikāla valoda, kura kā pamatvaloda ir sastopama tikai šeit.
Rudens kā mākslinieks izdaiļo koku lapas, piešķirdams tām krāšņu dzīvesprieku. Nebeidzami plašumi, sirds plosoši saulrieti- tā ir tikai neliela daļa no šī apbrīnojamā mantojuma. Ja mums būtu iespēja, mēs šos dārgumus varētu noglabāt kādā sev zināmā vietā, lai pēc kāda laika varētu iepriecināt savu sirdi, uz tiem lūkojoties un tos ik pa laikam uzspodrinot kā dimantus, kā īstus dārgakmeņus.
Kā katram cilvēkam, tā arī valstij ir savs dzīvesstāsts. Pilns ar ciešanām, sāpēm un arī ar prieku. Prieku par to, ka tā ir varējusi atdzimt no jauna. Atdzimt kā zvaigzne un turpināt izstarot gaismu un mīļumu.
Dvēsele turpina lidot un kā putns nolaižas jūras krastā. Viļņi sitas gar molu, it kā skandēdami kādu tautasdziesmu. Priedes bijīgi liec savas galotnes. No rītiem uz zāles vērojamas rasas lāsītes. Tās ir kā jaunas dzīvības sākums.
Kaut arī ja nespēšu visu mūžu pavadīt šeit, vienmēr savās domās es kavēšos pie tevis. Cik gan patiesībā maz vajag, lai sirds justos mierīga, lai cilvēks spētu smaidīt un dzīvot.
Un kad dvēsele beidzot ir ieguvusi sen gaidīto mieru, tā paceļas virs šīs zemes un neatvadoties dodas uz mājām, lai vēl reizi šeit atgrieztos. Atgrieztos zemē, kas kā pērle mirdz jūras krastā un gaida ikvienu, kas spēj viņu apbrīnot...

Оценка публики: