Pirmo reizi dienas gaismu es ieraudzīju 1992. gada 12. novembrī, kā jau īstā rudens dienā, bija apmācies un smidzināja valgans lietutiņš. Todien sākās mana dzīves stīga.
Es atceros, ka vēl bērnības smieklu un blēņu gados, man patika klausīties vecvecmammas aizrautīgi klāstītajos stāstos par viņas dzīves gaitām un bērnību, neiztiekot, protams, arī bez pasaku stāstīšanas.
Pirms tam es pat neko nenojautu par Tēvzemes dzelošo vēsturi un senču sūri rūgtajām asarām, kas bija lijušas par Latvijas zemi, tikai tagad izprotu un izjūtu vecvecmammas stāstīto, cik gan daudzi cilvēki tika izsūtīti uz skarbo un biedējoši auksto Sibīriju, cik daudzi tur atstāja miesu, bet garu un dvēseli apglabāja Latvijā. Šis rūgtums un sāpju pilnās acis vēl joprojām ir redzamas vecāko ļaužu sejās. Cilvēki, kuri cīnījās par brīvu Latviju, cilvēki, kuri bija gatavi nezināmajam, manās acīs vienmēr būs īpaši.
Mūsdienās daudzi latvieši nenovērtē to, ko darīja mūsu senči, neatceras paaudžu paaudzēs svinētos svētkus un tradīcijas, neatceras ievērojamus latviešus un nezina Latvijas vēsturi, tas ir nosodāmi. Citi teiks, ka viss modernizējas, bet tāpēc jau nevajag aizmirst par īstām latviešu tautas vērtībām, piemēram, vecmāmiņu adītajām zeķēm, cimdiem, cepurēm un citiem rokdarbiem, par latviešu tradicionālajiem ēdieniem un tām pašām tradīcijām un svētkiem, tās ir vērtības, kuras nedrīkst pazaudēt. Es ticu, ka tie latvieši, kas dzīvo ārpus mūsu valsts robežām, sirdī vienmēr paliks īsteni latvieši.
Es esmu lepna par savu valsti un tautu, par to, ka esmu latviete, ka dzīvoju šajā zemē, runāju latviešu valodā, ka mums ir tāda valsts vēsture, ka latvieši ir stipra tauta ar ievērojamiem cilvēkiem un neizsakāmām vērtībām.
Ilgu mūžu Latvijai!
|
