“Labdien, es esmu misters Ozols. Parasts, Latvijas mežā augošs koks. Daudzi savā dzīvē aizdomājas par to, kam viņi ir vajadzīgi un kāpēc vispār ir radušies. Mans stāsts varētu būt tāds – ar vēja palīdzību es iesējos zemē, un tad, pateicoties pacietīgam un mērķtiecīgam darbam, es izaugu no zemes un ik gadu priecēju cilvēkus ar savu skaistumu. Pavasaros, dodot dzīvību daudzām mazām lapiņām un rudenī priecējot ar savu krāšņumu. Tāds ir mans liktenis. Pēc kāda pusgadsimta mana dzīve apraujas, jo kādam cilvēkam es vairs neesmu vajadzīgs. Jā, tāda ir mana dzīve!”
Šis jaukais un arī bēdīgais stāsts ir par mūsu zemes iemītniekiem. Uz Ozola retorisko jautājumu – kāpēc es esmu radusie? - varu teikt, ka es vēl tikai esmu savas dzīves meklējumos, bet šo to gan esmu uzzinājusi.
Es Latvijā esmu, pateicoties saviem vecākiem, kuri ir mani audzinājuši un viesuši manī patriotismu. Mans lielākais devums Latvijai ir tāds, ka es cienu savu tēvu zemi. Ar saviem vārdiem un darbiem es padaru Latviju lepnu, par to, ka es esmu.
Ko gan vēl es, tāds mazs cilvēciņš, šajā lielajā valstī varu izdarīt? Varbūt to mīlēt? Mana mīlestība izpaužas kā cieņa pret Latvijas zemi. Es mēģinu nepiesārņot to vidi, kur es dzīvoju. Pret cita darbu attiecos ar cieņu, kaut vai nelaužot tikko sastādītos kociņus un nemētājot papīrus uz ielas. Es mēģinu sakopt savu šīs lielās Latvijas kaktiņu, lai tas man būtu ļoti mīļš.
Noteikti es arī lepojos ar savas tautas valodu un tradīcijām. Man ļoti patīk latvju paražas , svētku svinēšanas. Latviešu valodas lielākā problēma mūsdienās ir tās piesārņotība ar svešvārdiem. Un man, kā īstai šīs valsts patriotei, valoda ir jākopj un jāmīl.
Katrs šajā pasaulē nāk ar savu vēstījumu pasaulei. Nedrīkst uzskatīt, ka kāds būtu mazāk vai vairāk svarīgs, jo bez visa šī iepriekš minetā nevarētu pastāvēt ne pasaule, ne arī Latvija. Galvenais, katram vajag atrast savu ”pielietojumu” dzīvē. Es savu dzīves jēgu sāku meklēt un pamazām atrodu. Varu novēlēt, lai tā ir katram!
|
