Es Latvijā!
Katrs Latvijas iedzīvotājs savai valstij ir kā neaizvietojama daļiņa. Katrs jaundzimušais bērniņš padara Latviju bagātāku un skaistāku. Arī pavisam vecie ļaudis Latvijai ir nepieciešami. Vecmāmiņas un vectētiņi saviem mazbērniem palīdz apzināties, kāda bijusi Latvijas vēsture, kāda bijusi dzīve pirms mūsu dzimšanas. Vēl ir daudzas lietas, ko vecāki cilvēki mums var atklāt, jo īpašas liecības Latvijas teritorijā nav saglabājušās. Katrs var nest Latvijas vārdu pasaulē. Dažs labā nozīmē, dažs sliktā.
Arī es pati Latvijai jūtos piederīga un vajadzīgāka. Mani pazīst maza daļa Latvijas iedzīvotāju, bet tas neierobežo to, ka arī es varu Latviju parādīt no labās puses. Ikviens to var, tikai ir vajadzīgs gribasspēks un mīļu, tuvu cilvēku atbalsts, un ar visu citu noteikti tiktu galā. Es Latvijā jūtos labi. Kaut arī te nav tik lielu iespēju, piemēram, skolu ziņā, arī slimnīcas nav tik labi aprīkotas, un izklaides iespējas Latvijā arī ir salīdzinoši mazas. Es domāju, ka mēs tāpat varam lepoties ar to, kas mums ir. Tā ir skaistā Latvijas daba visos gadalaikos, it īpaši rudenī. Latvijas krāšņums nav salīdzināms ar nevienu citu vietu. Man tas patīk, un es to apbrīnoju. Latvijā ir gan sakoptas vietas, gan arī ne tik sakoptas vietas, bet to jauko skatu varam radīt tikai mēs paši. Visiem ir jāsaprot, ka tas ir nepieciešams, tad arī visi kopā var panākt to, ko bija iecerējuši.
Es uzskatu, ja ir grūtības, nevajag padoties. Ja tā darīsi, tad arī ar laiku viss nogrims nekurienē. Vajag cīnīties par sevi, valsti un visu, kas ir apkārt, jo dzimtene var būt tikai viena, un katram tā ir savādāk svarīga. Man dzimtene stāsta, kādi bijuši mani senči, kur un kā viņi dzīvojuši senāk. Mana māja, kurā tagad dzīvoju, ir bijusi arī manu senču māja. Es ar to lepojos, ka tā ir saglabāta tā, lai vēl mūsdienās tur var dzīvot. Tā tas ir, jo cilvēki cīnījās par to, lai māja vienkārši BŪTU, vienalga, kāda, bet būtu. Man ļoti negribas atstāt šo lielisko vietu, kur esmu pavadījusi visu savu dzīvi.
Ceru, ka Latvija pastāvēs vēl ilgus gadus. Tikai paši iedzīvotāji var to panākt. Uz ārzemēm es nebrauktu strādāt pat tad, ja būtu naudas grūtības vai kādas citas pavisam viegli atrisināmas problēmas. Gribu palikt uzticīga Latvijai un ceru, ka tas izdosies. Šogad Latvijai paliks 90 gadi. Gribu novēlēt tai palikt tikpat skaistai, krāšņai un gūt vairāk prieka no pašiem iedzīvotājiem.
Velga Rožulapa, 10. klase
|
