Latvija - tā ir valsts, mana dzimtene, vieta, kurā jūtos drošībā, esmu kā mājās. Šī vieta man nozīmē daudz, un es tai esmu piederīga. Esmu patriote, kura aizstāv to, esmu arī n;akotne, kas to piepildīs turpmāk, kā arī esmu Latvijas meita.
Manai valstij šogad būs jua 90 gadu. Manuprāt, tas jau ir daudz, taču Latvijai tik tāds nieks vien, jo ar visu, ko tā pa šiem gadiem ir piedzīvojusi, Latvija turpina nest savu vārdu pasaulē, un es viņu abalstīšu, skandināšu un slavināšu. Esmu latviete un lepojos ar to. Esmu patriote un mūžam tāda palikšu, jo nav iespējams nemīlēt savu dzimteni, tās valodu, dziesmas, kas tai velītas, ainavas, ko Latvija savā klēpī auklē. Ir jāmīl sava valsts, pilēta, mājas - ir jāmīl Latvija!
Šī vieta pie Baltijas jūras, manupāt, ir kā nespodrs dzintara gabals, kas jāpaņem rokās un jāspodrina ilgo jo ilgi, bet, ja mēs visi Latvijas pilsoņi spēsim šo dzintaru spodrināt, tad pēc vairākiem gadiem tas noteikti mirdzēs sauls zeltainajos staros, jo katra paaudze, kuras mājas ir šeit - šajā dzintara gabalā - ir tās nākotne, turpinājums Latvijas gaitām pa pasaules taku. lai kaut ko sasniegtu ir jācenšas, jāmēģina ir jātic un jācer, ir jāmīl sapnis, kas jāveic, ir jāmudida pārējiem censties vēl vairāk un arī sev, jo tikai kopā var izdarīt visu, un, ja arī nē, tas lielu daļu. Ticība, cerība, mīlestība - trīs vārdi, ar kuriem sirdī var paveikt neiespējamo.
Lai arī katram no mums ir mamma,tētis, ome un opis, arī Latvija ir mūsu baltā, sirmā māmuliņa. Ikkatra sieviete, meitene ir viena no daudzajām Latvijas meitām, un visi vīrieši, puiši - mūsu dzimtenes dēli. Mēs, latvieši, esam kā viena milzīga ģimene, kas katrs savā veidā atbalsta cits citu, palīdz, pat to neapzinoties. Kaut arī nav iespējams būt visiem savstarpēji pazīstamiem, mūs tomēr vieno mīlestība pret Latviju, mūsu tēvzemi.
Latija nav tikai teritorija, tieši mēs, cilvēki - latvieši, veidojam to, un kaut arī pavisam maziņa, arī es esmu daļa no tās. |