Es savu valsti jūtu katrā vārdā, sajūtā un kustībā. Latvija ir mana un mūsu visu - latviešu, valsts. Mana valsts ir manas mājas. Mājas, kurās vienmēr vēlēšos atgriezties. Ziemā baudīt sniega priekus un sajust vecmāmiņas cepto pīrāgu burvīgo smaržu, ar tikko nosalušu degunu, kurš, sarkans kā dzeņa vēders,nozib tuvējā bērzu birzī. Pavasarī redzēt saules staru apskautos bērnu smaidus, skrienot pretim kārtējai lietus šaltij. Vasarā apgulties starp Jāņu zālēm un gaidīt, kad vējš svilpos maigo vakaru dziesmu. Rudenī spēlēt draiskas rotaļas ar varavīksnes māsām – krāsainajām koku lapām. Bet ar ko es visvairāk lepojos Latvijā?
Pirmkārt, ar Latvijas pasakaini izteiksmīgo dabu. Latviešu tauta jau no pašiem pirmsākumiem bijusi ciešā saistībā ar dabu. Katra sirds ietrīsas, vērojot Latgales ezerus, Tērvetes dabas parku, Siguldas panorāmu, Zemgales plašos laukus, Kurzemes skaistās dabas ainavas. Šo uzskaitījumu varētu turpināt vēl un vēl, jo Latvijai piemīt šis apburošais dabiskais šarms, kurš nespēj atstāt vienaldzīgu nevienu. Ne velti dabas skaistums minēts neskaitāmās latviešu tautasdziesmās: „ Skaista mana tēvu zeme par visām zemītēm,plaši lauki, zaļi meži, zilis jūras ūdentiņš.”
Protams, arī ar Dziesmu un deju svētkiem. Šie svētki ir vieni no nozīmīgākajiem latviešu kultūrā. Pasākums pulcē ap 30 000 dalībnieku, un katrs savā sirdī sajūt to prieku, kas nav ne izmērāms, ne izsakāms. Kā saplūst kopā saldais ķiršu ķīselis ar pienu, tā saplūst dalībnieku un skatītāju siržu siltums, kurš iegūts no kopīgu nošu un vārdu izdziedāšanas. Lai gan esmu piedalījusies tikai kā skatītāja, zinu šo sajūtu. Liekas, ka no skaļajām dziedātāju balsīm un veiklajiem dejotāju soļiem skan un rīb visa Latvijas zeme. Latvija staro, jo izjūt prieku un pagodinājumu, turot savā azotē tik talantīgus latviešus.
Treškārt, lepojos ar pašiem latviešiem. Kāds tad īsti ir latvietis? Tautasdziesmās minēts, kā strādīgs un lepns par savu tautu, savu tēvzemi mīlošs. „ Latviet’s esmu, latviet’s būšu, latviet’s mūžam palikšu. Un par savu tēvu zemi mūžam galvu nolikšu.” Kādi gan latvieši ir tieši šodien? Vai tikpat strādīgi un patriotiski, tradīcijas mīloši? Domāju, ka jā. Īsts latvietis nav mainījies. Neskatoties uz daudzajām sadzīves problēmam, kuras tāpat ir bijušas visos laikos, no latvieša plūst tas, ko varbūt cittautiešiem grūti saprast. Tā ir mīlestība par savu neatkarīgo, savu vienīgo valsti – Latviju.
Latvija ir mūsu, tāpēc mums jādara viss iespējamais, lai tā justu vislielāko dāsnumu un rūpes no saviem tautiešiem. Latvijai vienmēr būs savas tradīcijas un gods par paveikto, jo vēsturi nevar izdzēst. Latvija – manas mājas, mana dzimtene, mana sirds.
|
