Acis haki krāsā un pelēku rožu vainags. Tāda es te stāvu. Bezpalīdzīga, norietējusi, izdzisusi un pazudusi zvaigzne šajās dūmakas pildītājās debesīs. “Lai arī kur, lai arī kad spārni pie tevis aiznesīs.” Es vairs neticu. Mani mācīja dot un lūgt. Mani mācīja mīlēt un draudzēties. Un es devu, daudz devu. Es atdevu sevi visu un vēl mazliet. Tas bija agrāk. Mans organisms auga. Tas reģenerēja jaunas šūnas- šis brīnumainās informācijas, emociju siltuma vācelītes. Tās atjaunoja krājumus. Es paliku slinka. Es vairs neņēmu un man vairs negribējās dot. Es mīlēju dzīvi. Vēl aizvien to mīlu, bet kādreizējo varavīksnes daili ir aizsedzis milzīgs gubu mākonis. Īstenībā pašlaik tas ir pagrabs. Jā, pelēks, netīrs un smacīgs pagrabs. Pasaule nemainījās. Latvija nemainījās. Mainījās uztvere, mainījās vara. Puķe no mazā lodzīņa paskatījās uz otru pusi. Tur nav labāk un nedrīkst sacīt, ka tur ir sliktāk. Tur gluži vienkārši ir savādāk, un es nevaru pieņemt, ka man jādzīvo abās pasaulēs. Taču mīlu es abas. No visas sirds, dvēseles, prāta un elpas, ar visiem rudens klepiem un vasaras smiekliem ar kleptomānu garajiem nagiem un tīrajiem autiņiem, bet diemžēl rozes karš ir sācies. Es esmu uz robežas. Robežas starp pagrabu un sauli. Abās ir labi, jo tā ir dzīve, pasaule, iespēja, varbūtība. Vienmēr būs dažādi viedokļi.
Pašnodarbinātība- tas man ir vajadzīgs. Eksplotējiet mani! Piespiediet man izvēlēties, jo mītu uz robežas un nespēju būt laimīga izvēloties pēc savas gribas, jo man ir mācīts ņemt vislabāko. Tas neeksistē. Ir 2 puses un izvēle, un es esmu šeit. Man vajag palīdzību. Viņi man neļauj nokrist. Bet tas nepalīdz izvēlēties.
Murgs. ”Dievs, vai tu radīji šo saliņu?” Es atdevu sevi visu un vēl mazliet. Tas radīja laimi, eiforiju manas dzīves laimes asarām, bet es kļūdījos, aizmirsu, ka vairs neesmu tā strauji augošā tīne. Man jābarojas no tukša gaisa.
Es nezinu, kas ir īsts, pareizs cilvēks. Varaskāre visapkārt, zudušas domas, eņģeļi ar aplauztiem spārniem.
Jā, meitēn, tagad es saprotu tevi, bet es knapi spēju izdzīvot. Tagad es zinu. Tas gars, kas mita manī ir prom. Es to atdevu. Dāvana tev draudzenīt! Tu nepazudīsi, bet man jābūt stiprai. Jāiztur, jāpieceļas un jāiet tālāk. Jāatrod ar putekļiem pārklātā gaisma, jāatrod mīlestība, kuru var saukt par īstu mīlu, tādu, kas “13”. un “14.” klases laikā ik nakti būs blakus, ieaijās savās stiprajās rokās pretī saullēktam. Latvija, vai tu man spēj palīdzēt?
Mīlestība bez ciešanām nav patiesa. Es mīlu savu valsti. Latvija, vai tu mani mīli? Pastāv uzskats, ja tev nav problēmu, radi tās pats... Kāpēc? Kāpēc? Kāpēc? Ir jārada iznīcība? Nolādētā stimulatore- es! Apmānīt pašam sevi! Tagad es ticu arī tīram kristālam. Simts asaras to pierādīs.
Lec! Tu redzi nākamo pakāpienu. Lec! Un tu atkal krīti. Dzīve ir šūpoles- augšup, lejup, augšup, lejup, ko tajās ieliksi, tas būs! Ieliec varavīksni! Tā dāvās neaizmirstamu reibinošu skūpstu un burvju kamoliņu ceļam pareizajam uz debesīm. Tam jāseko. Tu zini un to apjaušu arī es, tagad “iesim roku rokā tam visam priekšā mēs”.
|