|
Daudziem cilvēkiem, lai neteiktu nomācošam vairumam, Latvija ir tikai vieta. Vieta, kur dzīvot, mācīties un strādāt. Ir daudzi citi, kuriem Latvija nekas un kuri tiecas projām no tās, un ir cilvēki, kuriem Latvija ir mājas. Bet man Latvija ir kas vairāk kā tikai mājas. Man Latvija ir upuris. Skatoties uz Latvijas karogu, es neredzu sarkanbaltsarkanas svītras, es redzu asinis. Asinis, kuras ir izlietas par mani, par tevi, par visiem mums, kuri šeit esam. Kareivju asinis, latviešu asinis, cilvēku asinis. Un tad es sajūtu skumjas, viņi cīnījās par mūsu dzīvību un par mūsu brīvību. Viņi atdeva sevi, lai mēs dzīvotu. Bet, ja nu kāds no viņiem būtu kļuvis par rakstnieku, komponistu, ārstu, vai vienkārši labāku cilvēku nekā es? Vai viņu dzīvība nebija vērtīgāka par manējo? Varbūt bija, bet es nevaru to mainīt, es varu darīt tikai vienu- dzīvot Latvijā ar maksimālu atdevi. Atdot sevi visu savai dzimtenei, kā to pirms manis ir darījuši citi, kļūstot par tautas kalpiem. |
