Sākšu ar to, ka man (es domāju) nav patriotisku jūtu pret Latviju, lai gan tas nav neparasti – es neesmu piedzīvojusi laikus, kad mana dzimtene bija okupēta, kad cilvēki nedzīvoja brīvā valstī kā tagad, kad cilvēki nezināja vai rītdienu piedzīvos Latvijā un vai vispār piedzīvos...
Vienaldzīga, protams, neesmu.
Latvijā jūtos labi, vēl esmu bērns, man nav jāuztraucas par „krīzi”, par to ko es ēdīšu utt. Par to rūpējas mani vecāki.
Latvija – tās ir manas mājas, te ir mamma, tētis, radi, draugi. Te es piedzimu, te – pirmās sāpes un pirmie prieki. Te es gāju bērnudārzā, tagad skolā, un kā tagad saprotu, tas notika un notiek ar lielu valsts atbalstu, jo nav tā, ka valdībai ir nospļauties par mums, lai gan dažreiz šķiet (arī man), ka tā ir.
Te – LATVIJĀ.
Esmu redzējusi gandrīz vai visu Eiropu savām acīm, Latviju arī. Un ko es var pateikt?
Tas, kas ir mums, nav citiem, ar to jālepojas. Ja mums nav tie labākie apstākļi, sūrošanās to neatrisinās. Ir pašiem jācenšas uzlabot situācija, jāsaprot, ka tas, kas MUMS IR, tas ir daudz. Latvija nav viena, viņai esam mēs – uzticīgie, godīgie, pieklājīgie, smaidīgie, izpalīdzīgie iedzīvotāji. Vismaz tādiem, es domāju, mums ir jābūt.
Izbraucot ārpus Latvijas es nejūtos slikti, bet es vienmēr gribu atgriezties, atgriezties savā zemē. Tāpēc, ka es bez Latvijas esmu nekas, tāpēc, ka Latvija man mīļāka par visu citu? Nē! Tas, lai cik smieklīgi izklausītos, var būt tik vienkāršs iemesls, kā samīļot savus kaķīšus, savu vecmammu, atkal pabūt savā istabā un just savas mājas patīkamo aromātu.
Es varēju rakstīt cik skaista ir Latvijas daba, cik skaists te ir viss, bet to jau mēs visi labi zinām...
Lai Dievs svētī Latviju!
Elīna Igaune, 9.klase
|
