Es piedzimu te - Latvijā. Šeit dzīvo dažādi ļaudis gan labi, gan slikti, notiek interesanti notikumi-pozitīvi un varbūt ne tik ļoti. Tas atkarīgs no tā, ko un kā mēs redzam, dzirdam, jūtam un saprotam.
Man dāvātās acis spēj saredzēt sevi Latgales krāšņo ezeru tuvumā vai Vecrīgas ieliņu krustcelēs.Tikai dzirdīgās ausis spēs sadzirdēt Latvijas himnā pausto, sapratīs cīruļa dziesmā vijīgo vienkāršību un nesamākslotību...tikai tas, kas nebaidīsies pieskārties zemei ar kailām kājām un atvērtu dvēsli, sajutīs ar asinīm izpirkto zemes piederību un vērtību...Tas viss ir jāiemācās, jo Es esmu Latvijā, esmu latviete...Tas ir apliecinājums sev un savai valstij.Pasē rakstīts-latviete, bet galvenais, lai tas būtu arī sirdī. Es šeit spēju just, redzēt, saprast, balstīties.Latvijas nākotne ir manī, un mana nākotne ir Latvijā. Es esmu Latvijā, manas cerību auklētājas rokās, kuras gan sastrādātas un maigas, gan laipnas un pasargājošas vienlaicīgi. Šajās plaukstās man netrūkst nekā, tikai jāprot atrast. Šeit ir gan mani sapņi, mērķi, ieceres; mana pagātne, tagadne un nākotne, mana dzīve un dvēsele. Šeit ir ieaugušas manas dzīvības saknes, kuras nogriežot, zūd prieks un vēlme būt laimīgam. Te esmu arī es.Esmu kā viens no 2 miljoniem vaļu, kas balsta Savu zemi. Mācos ne tikai egoistiski ņemt, bet arī nesavtīgi dot Latvijai spēku, gūstot gandarījumu un prieku.
Es, plakstiņiem trīsot, aizveru acis.Manī nāk miers, kas nes svētību šodien padarītajiem darbiem, sastaptajiem cilvēkiem, visam izjustajam un piedzīvotajam. Zvaigžņu putekļi liegi un maigi ievirpuļo mani samtainā dejā....staigāju pa Siguldā esošo Dainu kalnu, mētājos ar dzeltenīgi sārti krāsotajām lapām kā bērns, pēcāk jūtu mazliet auksto smilšu graudiņu esību zem manām kājām, pie auss pieliktais mazais gliemežvāks klusi un mutuļojoši stāsta par Baltijas jūru - latviešu jūru, tad attopos pie likteņupes, lai straumes radītajos viļņos, saskatītu savu likteni, te esmu-brīnišķā pilī, griežoties valsī un reibstot no ceriņu smaržas.. , kas čukst...ES Latvijā-es esmu mājās....
|
