Eseja.
Es Latvijā.
Viennozīmīgi varu teikt - es esmu savas zemes, savas dzimtās Latvijas patriote no matu galiņiem līdz papēžiem. Cik sevi spēju atcerēties, tik sevī jūtu patriotisku garu, par spīti tam, ka bērnību esmu pavadījusi padomiskā vidē.
Mīlu Latviju, mīlu it visu, kas saistīts ar tās vārdu, cienu Latvijas karogu, himnu, valodu. Lepojos ar latviešu sasniegumiem, kuru mums ir ne mazums, it sevišķi kultūrā un sportā. Latviešu kultūrā man ļoti tuva ir mūzika, sākot no klasiskās ar tās zvaigznēm – komponistu Pēteri Vasku, vijolnieku un komponistu Gidonu Krēmeru, vijolnieci Baibu Skridi, operdziedātājiem - Inesi Galanti, Egilu Siliņu, Elīnu Garanču, pianistu Vestardu Šimku, diriģentu Māri Sirmo (varētu saukt un saukt!) līdz modernai un populārai, kuru pārstāv komponisti - Raimonds Pauls, Imants Kalniņš, Zigmars Liepiņš, Jānis Lūsēns. Grupas „Prāta Vētra”, „Cosmos”, dziedātāja Marija Naumova un daudzi jo daudzi citi mūzikas guru. Esmu gandarīta par mūsu operu, teātriem, kino. Patīkami apzināties, ka mūsu zemei ir sava vēsture, kuras gaitu vairāk vai mazāk iespaidojam un veidojam mēs paši. Manas tautas vēsturi veido arī nozīmīgas, spilgtas, politiskas personības, kuras ir nesušas un nes mūsu valsts vārdu pasaulē, īpaši vēlos pieminēt Vairu Vīķi - Freibergu, Sandru Kalnieti. Tāpat darījuši manas tautas dižgari – dzejnieki un rakstnieki Rainis, Aspazija, Rūdolfs Blaumanis, Kārlis Skalbe, Anna Brigadere un daudz, ai, cik daudz vēl varētu minēt…
Esmu ļoti lepna par olimpiskos panākumus guvušiem Latvijas Republikas sportistiem : Afanasiju Kuzminu, Ivanu Klementjevu, Daini Ozolu, Igoru Vihrovu, Aigaru Fadejevu, Vsevolodu Zeļoniju, Jeļenu Rubļevsku, Mārtiņu Rubeni , Māri Štrombergu, Aināru Kovalu un citiem olimpiešiem. Un kur vēl Latvijas hokejs ar visskaļākajiem un vislabākajiem faniem pasaulē!
Manuprāt, mēs sevi esam pierādījuši arī lielu svētku organizēšanā un to svinēšanā – folkloras festivāls „Baltica”, „Rīgai – 800”, „Eirovīzija”, arī Pasaules čempionāts hokejā. Un kur vēl mūsu tautas lepnums – Dziesmu un deju svētki!
Uzskatu, ka latviešu tradīcijas sākušās ar latviešu tautasdziesmu un daudzbalsīgu kopā dziedāšanu svētku reizēs. 1873. gada vasarā Rīgā notika I Vispārējie latviešu Dziesmu svētki, tādējādi kā gaismas pili ceļot latviešu pašapziņu. No šī brīža jau divdesmit četras reizes Rīga ir tapusi par UNESCO aizsargātā cilvēces mutvārdu un nemateriālā kultūras mantojuma – Dziesmu svētku – galvaspilsētu. Ar patiesu prieku un lepnumu arī man ir bijusi iespēja pabūt pēdējos trijos dižsvētkos, ir bijusi iespēja būt starp vairākiem tūkstošiem dziedātāju un dziedāt! Tieši Dziesmusvētki mani valdzina līdz asarām un ved pie mūžības atskārsmēm. Jā, es esmu bagāta, jo man pieder šie tik ļoti svētīgie un dvēseli bagātinošie mirkļi, un tos atņemt man vairs nevar nekad! Priecājos, ka Latvijas dziedāšanas svētki ir saglabājušies un pastāv kā kultūras tīrradnis.
Cienu savas tautas tradīcijas, apbrīnoju mūsu tautas lepnumu – dainas, apliecinu cieņu mūsu senčiem, kas prata savu likteni izteikt Tautasdziesmās , un paldies Dainu Tēvam par milzīgo darbu, tās sakārtojot. Ticu, ka bez dainām mums nebūtu ne pagātnes, ne nākotnes.
Esmu pārliecināta, ka nevienu eksotisku zemi nemainītu pret Latvijas dabas rimtumu, kurš devis man pārliecību sevī, kurš palīdzējis rast sevī mieru, kad tas visvairāk ir bijis vajadzīgs. Esmu priecīga, ka manas un manu bērnu mājas ir Latvija, jo jūtos šeit labi un droši. Man šķiet, ja kāds cilvēks savā zemē jūtas slikti, tad viņam jāsāk ar sevis sakārtošanu. Sakārtojot savu domāšanu, dzīves uztveri, sakārtojot sevi iekšēji , un tad… tad jāsakārto savs nams, savs pagalms, sava sēta, lai var droši teikt : „Jā, es esmu izdarījusi visu, kas bijis atkarīgs no manis, lai Latvijas karogs mastā var plīvot lepni!” |
