Latvija- tā ir zeme kurā esmu dzimusi un kurā esmu uzaugusi. Uzskatu sevi par īstenu latviešu meiteni- gaišiem matiem, zilām acīm, varbūt tieši tāpēc arī sirdī esmu tik ļoti dzimtenei pieķērusies, jo esmu tai līdzīga, tieši tāda tautiete, ka Latvijas senākie senči. Tāpēc arī kā pienākumu uzskatu uzslavēt šo zemi.
Tikai Latvijā es jūtos kā mājās. Zeme, kur es jūtos droša un pasargāta. Vieta kur man ir iespējas izpausties savā valodā, tradīcijas un pienākumos. Tā arī nebiedē un nedara pāri, jo dabas stihijas to ir iemīlējušas gluži tāpat kā es. Tā nekad neliek ciest no neapturamām vētrām vai plūdiem, un arī mūsu mājas atstāj kur stāvējušas, netricina un nebrucina tās.
Latvijā es varu visspilgtāk izbaudīt katra gadalaiku, tā maiņu un veltes. Izskrienot cauri visiem četriem brīnumainajiem laikiem atceros, kā jau bērnībā agrā, baltā ziemas rītā izskrēju basām kājām sētā un spēju priecāties par balto brīnumaino pūku, kas pa nakti bija apsegusi zemīti un pārvērtusi to debesu baltumā, pasakains tīrums, ka pa to varētu staigāt visskaistākās princeses savas greznajās kleitās. Un vēlāk izbaudīt kā ledus karaliene pieliek savu ļauno roku darinot dunčus pie māju pajumtēm, ceļus pārvērš dārgos kristālos, pa kuriem ne katram spēkos ir pārvietoties. Tas papriecē skatu un pēc dažiem mēnešiem jau izzūd kā nebijis. Mazas, zaļas galviņas sāk spraukties cauri biezajai sniega segai un liecina, ka tuvojas pavasaris- atmodas un mīlestības laiks. Jauns sākums labiem darbiem! Tas kā ar bultām sirdī šauj jaunas ierosmes un spēku panākumiem. Kā jau pierasts pie gaišām krāsām, pirmie savus ziedus ver sniegpulkstenīši, balti, tad narcises, blāvi dzeltenas, un krokusi, balti un maģiski violeti. Klausos dzīvo mūziku un pirmo cīruļdziesmu. Katra dzīvībiņa atgūst savu rotu, ko rudens nežēlīgi noplēsis. Kad viss sāk zelt un plaukt, nemanot laiks paliek patīkami silts, saulīte neskopojas ar smaidu un iededzina zelta starus uz ādas. Latvija top kā krāsojamā grāmata. Nespēju izsekot kā katrs dzimtenes stūrītis, pļava, mežs, upes krasts, ezers maina nokrāsu un kļūst arvien spilgtākos toņos. Kur vien mākslinieks, kas valda pār mums visiem, pieliek savu otu, viss kļūst gaišāks, krāsaināks. Tieši tāpat kā nav ilgāk ļauties kavēties citos gadalaikos, arī vasarai ir savs laiks. Pienāk rudens. Bet tas neatņem Latvijai skaistumu, tas vienmēr ierodas, lai to izgreznotu vēl vairāk. Kaut gan visiem zināmi vārdi, kas domāti rudenim” Nepūlies necenties tā, man viņa ir visskaistākā tik un tā!” Greznums nevar būt mūžīgs, tas sāk laist vējus darbā un ļauj tiem noraut paša radītās rotas no koku zariem, kas tik neatlaidīgi trīcēdami aukstumā, cenšas tās vēl uz brītiņu paturēt, aizkavēt no pazušanas un neredzēšanos. Un atkal sākas jauns aprinķojums dabā, ko var izbaudīt pilnā krāšņumā tikai šeit- Latvijā!
Ja dabā saudzē šo zemi, tad zinu, ka tai nav gājis viegli sargājot savu tautu un cīnoties iegūstot tiesības savai tautai stāvēt zem sava karoga un sava vārda. Tai nācies kaunēties no sava vārda, nācies par to cīnīties, zaudēt, un tad pateicoties dedzīgajām latviešu sirdīm un tradīcijām, atgūt savu zemi un lepni saukt to par Latviju. Pēdējās tiesības dzīvot Latvijai atguvām laikā, kad es nācu pasaulē, esmu piedzimusi reizē ar Latvijas trešo atmodu, nedaudz pēc tās, kad jau bija zināms, ka es dzīvošu zem brīvas Latvijas karoga.
Tik ļoti gribētos izdarīt ko iespaidīgu Latvijas labā, nest tās vārdu tālāk pasaulē. Pašreiz esmu vidusskolniece, bet savai nākotnei izvirzu lielus mērķus. Spēju ieraudzīt un atrast personības izaugsmes iespējas tepat Latvijā, neredzu jēgu tās meklēt svešumā, ja mājās ir iespējas, kuras tikai jāprot laikus pamanīt un izdevīgi izmantot.
Mana Latvija ir manas mājas. Lai kurp dotos, vienmēr ceļš mūs atved uz mājām, uz laimīgo zemi. Valsts himna, skan kā laimes zemes dziesma manām ausīm, un liek miljoniem skudriņu pārskriet pār mani. Latvijai es esmu vajadzīga, tāpat kā jebkurš tālumā esošais Latvijas bērns. Latvijā dzimu, Latvijā augu, Latvijā gribu mūžu nodzīvot, cīnīties par savām tiesībām, un pagodināt šo zemi. |
