Latvijas spēku, bagātību un lielumu nosaka latviešu gara stiprums, vēlme un ticība dzīvei un nākotnei Latvijā. Manai tautai ir bagāts tradīciju pūrs, kas pilnveido un ļauj attīstīties kultūrai. Galvenais, lai cilvēks dvēselē apzinātos, ka ir latvietis. Sarājot un mīlot savu valsti, katrs pats paceļ to citu zemju starpā.
Šai zemē ir 2264 miljoni cilvēki, jebkurā citā valstī, pasaules nostūrī, viņi ir tikai viesi, jo viņu mājas ir šeit, Latvijā. Šajā tautā ir 2264 miljoni likteņi – katrs citādāks, bet kopā tos sasaista, savieno un sakļauj piederība Latvijai. Ļoti svarīgi ir saglabāt to saiti, kas latvieti tur pie savas zemes. Šīs saites pamatā ir cilvēka gara spēks un apjauta, ka viņa dzimtene ir Latvija. Var jau būt, ka visapkārt ir skarbs dzīves sūrums, pieticība un trūkums, bet vislielākā nabadzība, no kuras manai tēvzemei būtu jābīstas, ir cilvēku gara un ticības nabadzība. Jābaidās no tā, ka tautieši pārstās ticēt, ka viņu liktenis ir šeit, savā dzimtenē. Ja kokā ir sula, dzīvība - tas nelūst. Tāpat ir ar cilvēku, ja viņam ir elpa, iedvesma, spēks, tad viņš aug un tāpat kā asns uzdīgdams paceļ zemes kārtiņu virs sevis, tā cilvēks augdams paceļ savu tautu.
R.Blaumanis teicis: „Mans zelts ir mana tauta...”, un man liekas, šo zeltu veido mūsu kultūra, tradīcijas, mitoloģija. Latviešu mūzika, māksla, teātris un literatūra ir tas visvarenākais, vislielākais un visdrošākais spēks, kas pielīmē, pieķēdē un piesaitē pie Latvijas, liek sajust, ka esi savējais. Latvietis var pasmelties bagātajā Latvijas mitoloģijā – no Dieva tēva, Saules māmuliņas, varenā debess kalēja Pērkona un liktens lēmējas Laimas. Spēku saplēst saujām no Māras smilgām, papardes ziediem, jāņu zālēm. Atrast latvisko A.Pumpura eposā „Lāčplēsis”, V.Purvīša dabas ainavās, J.Vītola mūzikā.
To, cik kaut kas bijis svarīgs, nereti novērtē tikai tad, kad tas zudis. No svešuma kalna raugoties, dzimtā mala ir daudz mīļāka, jo ikkatrs, kurš sevī jūt piederību tēvzemei, svešumā salst un meklē ceļu atpakaļ uz savu tautu – latviešiem un Latviju. Piederības izjūta spēj salauzt tās grūtības, kuras nākas pieredzēt pat savā zemē, tā liek atcerēties, ka nav nekas bez trūkumiem, bez caurumiem, ielāpiem un bedrēm. Šī sajūta dzen dzīvot, ticēt un cīnīties pret tumsu, kas dažkārt kā melna ķetna ķeras pie Latvijas sveces liesmas. |
