Esmu devītās klases skolniece, un ,lai arī domāju, ka uz šīs pasaules jau esmu diezgan ilgu laiku, tomēr nav gadījies bieži, kas tāds, kas liktu tā kārtīgi paskatīties uz man tik seno pagātni, tomēr šajā lielajā notikumā, manas tautas un valsts 90 gadu jubilejā, aizdomājos un apjautu, cik ļoti esmu Latvijā un cik ļoti tā ir manī.
Jā, es patiešām biju savas valsts deviņdesmit gadu jubilejā. Tā kā tā ir desmitgade, svētki bija veidoti ļoti krāšņi un sastāvēja no daudziem pasākumiem. Dažos biju arī es.
Viens no pirmajiem veidiem, kā piedalījos savas Tēvijas svētku veidošanā, bija, rakstot īsu apcerējumu par vīziju, kādu redzu Latviju pēc 10 gadiem. Lai arī ir jau noskaidrojies, ka nekādu vietu neesmu ieguvusi (man tika atsūtīts pateicības raksts), tomēr šis darbs lika man aizdomāties par savas dzimtenes nākotni un klusi apsolīties, ka nepalikšu vienaldzīga, veidojot labāku Latviju.
Savukārt mūsu pagātne uzjundījās caur skolu ar uzdevumu savākt informāciju par Latvijas prezidentiem. Kauns atzīt, bet pirms šī projekta nezināju visus, tomēr nu varu justies mierīga. Biju ar klasi arī Okupācijas muzejā, kurš atgādināja, ka mana brīvība, mūsu, latviešu, brīvība nav uzdāvināta, bet smagi, neatlaidīgi un asiņaini izcīnīta. Esot šajā muzejā, jutos lepna, ka esmu šo latviešu tautas atbrīvotāju ,varoņu, pēctece, bet tajā pašā laikā kādā sirds kaktiņā iesmeldzās doma par atšķirību starp tautu pirms 90 gadiem un mūsdienām. Neapšaubāmi ir tas, ka esam mainījušies. Tikai vai uz labo pusi?..
Ar kokļu ansambli spēlēju kultūras namā, pavadot dziedātājus, par godu valsts deviņdesmitgadei. Un, kad mazās meitenes ,taisni izslējušās , nopietnām sejiņām dziedāja: „Mēs būsim tā, mēs būsim tā kā baltā svītra karogā...” ,arī es vēlējos būt tā baltā svītra, nākotne, gaišāka un labāka, jo , ja asinis pagātnē krāsoja mūsu karogu sarkanu, tad nākotne tajā ierakstīta balta kā jasmīna ziedi pavasarī. Mums ir jābūt tiem, kas šo jasmīnu aplaista un dod saules, cerību gaismu, lai karogs spētu uzziedēt vēl baltāks, ar vēl spožāku nākotni, lai mūsu likteņi tajā neierakstītos pelēki.
Ja godīgi, šīs patriotisma jūtas dzimst tikai tagad. Astoņpadsmitajā novembrī brālis izkāra karogu, noskatījos salūtu ,tomēr nejutos kā svētkos. Tā gan ir mana vaina, zinu, bet šī diena nepagāja tādā jūtu uzplūdā ,kā biju gaidījusi. Laikam tādēļ, ka esmu jau tik daudz pēdējā mēneša laikā par to domājusi, rakstījusi, dziedājusi un spēlējusi, ka vairāk vienkārši nebija iespējams.
Esmu priecīga, ka šogad cilvēki bija tā centušies un veidojuši tik grandiozu Latvijas dzimšanas dienu. Varēšu kādu dienu stāstīt saviem bērniem, ka reiz piedzīvoju krāšņu Latvijas deviņdesmitgadi, bet mazbērni varēs šausmināties ,cik gan veca esmu!
Paies desmit, divdesmit un trīsdesmit gadu, un es zinu, ka mīlēšu savu valsti, zemi un tautu tikpat ļoti kā tagad. |
