ES MINISTRU PREZIDENTS!

У Вас есть возможность посоветовать оценить это эссе своим друзьям

12.01.2010.

Es ministru prezidents- cik viegli šie vārdi skan, bet vai jūs esat padomājuši, kāda atbildība un satraukums tevi pārņemtu, ja tu ieņemtu šo amatu? Vai tu spētu izdarīt visu pareizi un bez kļūdām? Vai tad tu būtu tik pat vienaldzīgs, kā šobrīd puse no mūsu valsts? Šos jautājumus mēs sev neuzdodam pārāk bieži, bet ja uzdotu, vai tu atbildētu liekot roku uz sirds un teiktu tikai un vienīgi taisnību?
Pati atbildot un savu pirmo jautājumu es jums teiktu tā- neviens nav piedzimis ideāls un neviens, nekad nav kļūdījies, jo mēs visi esam tikai cilvēki, tāpēc, ja es būtu šī cienījamā amata cienīga es censtos tikai un vienīgi savas tautas un valsts labā.
Pirmais ar ko es sāktu? Es apmeklētu visus bērnu namus, lai apsolītu viņiem, ka darīšu visu mūsu tautas labā. Kāpēc tieši viņiem? Salauzt salauztu sirdi otrreiz būtu tas pats, kas tūlīt te pat iedurt sev nazi krūtīs, jo tādu caurumu sirdī nespēj aizlāpīt neviens, bet ja es ar savu rīcību un solījumu, ka centīšos un darīšu visu tautas labā viņi saprastu, ka ir vismaz viens cilvēks, kas viņus saprot un cenšas palīdzēt. Un tā būtu ES.
Es daudz esmu domājusi par bezpajumtniekiem, invalīdiem un nabadzīgajiem. To, kā viņi spēj pārciest visas dzīves grūtības un sāpēs, bet varbūt tāpēc, ka viņi atšķirībā no tiem, kas ir pārticīgi tās uztver tikai par niecīgām dienas problēmām? Noteikti sāktu ar bezpajumtnieku patversmes ierīkošanu katrā Latvijas pilsētā, kur ikviens spētu saņemt pajumti un siltu zupas šķīvi, jo tas tak ir galvenais.
Padomātu par invalīdu vajadzībām, cik grūti tiem ar ratiņiem ir uzbraukt uz augstajām apmalēm un cik sāpīgi ir ja tie to nespēj, un nav kas palīdz.
Bet vislielākā mūsu problēma ir mūsu tautas zaudēšana. Mēs paši cīnījāmies par savu valsti, mūsu senči lēja dēļ tās asinis, lai MUMS visiem viņu pēctečiem nekad nebūtu jākaro un jādzīvo svešā zemē. Bet, kas šobrīd notiek Latvijā? Mēs pametam savas mājas, savu dzimteni. Vietu, kur tika atrasta pirmā mīlestība, vietu, kura tevi vilina ar savu šarmu un maigumu, vietu dēļ kuras esam lējuši daudz asaras. Vai padošanās ir iemesls? Mums visiem jābūt vienotiem.
Es kā ministru prezidente rīkotu daudz un dažādus pasākumus, lai atturētu jaunos un pat vecos mūsu tautas iedzīvotājus palikt šeit, vismaz pamēģināt, nevis atmest visam ar roku un doties uzreiz prom. Es solītu tikai to, ko spēju darīt viņu labā, nevis zelta kalnus, no kuriem es pat mazāko daļiņu neesmu spējīga izpildīt.
Jā, es arī esmu cilvēks un šīs valsts patriote, tāpēc es darīju, daru un darīšu visu savas valsts labā, pat tad, ja es nebūšu ministru prezidente, neviens man nevar liegt darīt to, ko es vēlos savas valsts labā, ja kaut viens iesāktu, sāktu vēl un vēl.
Tāpēc es tik tiešām ceru, ka kāds sadzirdēs to, kas visvairāk ir svarīgs tautai, nevis pašam sev un vēl es ceru, ka šī mana eseja arī jums lika padomāt par to, ka mums visiem ir jāturas kopā, kā vienai veselai ģimenei.

Оценка публики:

Для того, что-бы оценить эссе:

Зарегистрированные пользователи Atlants.lv (авторы) могут оценивать эссе бесплатно, для этого нужно авторизироваться;
Незарегистрированным пользователям необходимо отослать СМС с текстом AT W1786 и оценку от „1” (наименьшая оценка) до „5” (наивысшая оценка) на номер 1800, например, AT W1786 4. Услуга доступна клиентам LMT, Tele2 и Bite. Цена СМС: 0,50 €.