ES- MINISTRU PREZIDENTS

У Вас есть возможность посоветовать оценить это эссе своим друзьям

27.01.2010.

Ir agrs pirmdienas rīts. Sēžu savā kabinetā un raugos ārā pa logu. Tur paveras skaists skats- Latvijas tauta rosās, uzstādot lielo Ziemassvētku egli, cerot tā vairot Ziemassvētku noskaņu Rīgā, kā arī piesaistīt vairāk tūristu Latvijai. Par spīti smagajiem šā brīža apstākļiem Latvijā, ļaudis ir patīkami satraukti un līksmi gaidāmo svētku iespaidā. Tikai man šodien līksmot negribas. Man, kā Ministru kabineta kapteinim ir jāizstūrē savs kuģis atklātā jūrā, jācenšas to dabūt nost no sēkļa, kas apskrāpējis mana kuģa korpusu un izbiedējis ļaudis uz klāja. Tauta gaida uz mani, manu rīcību. Un es nedrīkstu viņus pievilt, nedrīkstu padoties un atstāt Latviju nelaimē. Es rīkošos. Iedvesmojoties no Pumpura Lāčplēša un neatlaidīgajiem ļaudīm ārā aiz loga, es paņemu Līgatnes papīrfabrikā ražotu burtnīcu, atveru tās vienkāršo vāku un sāku rakstīt.
„Attīstīšu ražošanu Latvijā”, es rakstu. Lai cilvēkiem darbavietas, lai cilvēki var bērniem zābakus nopirkt, lai var sievai reizi mēnesī rožu buķeti uzdāvināt. Lai var pabarot ar baltmaizi baložus Vecrīgā. Dzīvot, nevis tikai izdzīvot. Lai mana tauta var aizbraukt apskatīt Īriju, Lielbritāniju, Spāniju. Apskatīt, nevis vergot apelsīnkoku plantācijās un šampinjonu audzētavās. Lai tepat, uz vietas, savā dzimtenē mēs justos kā savā dzimtenē, nevis veikalos ieejot, redzēt pārbāztus plauktus ar importa precēm. Veikalos tad gozēsies Latvijā ražoti apģērbi, rūpniecības preces, mēbeles. „Pārdomāšu importa preču nepieciešamību Latvijā, nozarēs, kuras varam attīstīt, balstoties uz resursiem,” mans zīmulis atkal skar burtnīcas lapu. Mana Latvija, mežu un ezeru zeme, čaklo un gudro cilvēku zeme. Mēs taču varam darboties savā valstī, ar saviem dabas un cilvēku resursiem! Dižie latvju zemnieki, lopkopji,amatnieki, viņi visi var palīdzēt mums virzīt Latvijas kuģi pareizajā virzienā! Esmu aizgrābts ar šīm idejām un prāts dodas tālāk glābšanas plāna sastādīšanā.
Paraugos atkal ārā pa logu. Cilvēki strādnieku drēbēs vaiga sviedros nopūlas, velkot un stumjot egli tā, lai tā beidzot nostātos taisni. Darbībā noraugās trīs kungi uzvalkos un melnos dārga paskata mēteļos. Zobos cigāri. Sačukstas un smejas, rāda ar pirkstiem uz strādniekiem, kā puišeļi piektajā klasē. Apsēžos atkal pie galda un rakstu: „Pārdomāt nodokļu sistēmu, izvērtēt sabiedrības daļas, no kurām prasīt augstāku nodokļu apmaksas summu, no kurām- zemāku”. Bagātie kungi katru mēnesi atvēlētu nedaudz vairāk naudiņas nodokļiem, un viņi ne vien tāpat nezaudētu savu bezrūpīgo dzīvi un dārgos mēteļus, bet arī darītu krietnu darbu- palīdzētu tām sabiedrības daļām, kurām nav paveicies tā, kā viņiem. Pensionāriem, kuriem jāizvēlas starp siltuma rēķinu vai artrīta ārstēšanu. Studentiem, kuru gaišie prāti un zināšanas palīdzēs rūpēties par Latviju un tās iedzīvotājiem nākotnē. Bērnu nama bērniem, kuri savā dzīvē redzējuši vien bērnunama sienas un tik ļoti ilgojas pēc jaunām rotaļlietām vai ceļojuma uz Ungāriju. Jaunajām māmiņām, kuras dara svētīgu darbu- rūpējas par Latvijas tautas turpināšanos un augšanu, lai viņas varētu mierā un drošībā audzināt kārtīgus latviešu dēlus un meitas. Varbūt tieši šie bērni dienās izaugs par bagātiem un gudriem cilvēkiem, kas palīdzēs ar pensiju apmaksu cilvēkiem, kas nodrošinājuši viņu bērnu pabalstus. Sanāk tāda kā labdarības un cilvēcības ķēde, es domāju, un to arī ierakstu Latvijas glābšanas plānu burtnīciņā.
„Vairot labestību un cilvēcību Latvijā.” Šis ieraksts stāv man acu priekšā un pēkšņi es saprotu, ka tieši šis punkts ir svarīgākais. Tieši uz cilvēku krietnības, tikumības, līdzcietības un labestības balstās visa Latvija. Tas ir visam pamats. Es pasvītroju šo ierakstu. Pieceļos no sava krēsla, paņemu mēteli un dodos ārā. Vecrīgas skanīgais gaiss apvijas ap mani un iedveš manī pacilātu noskaņu. Es paraugos apkārt un dodos tieši pie Ziemassvētku egles, kura vēl joprojām nestāv taisni. Pa ceļam es paceļu cimdu, kas nokritis uz ielas guļ aizmirsts un salijis. Uzlieku sarkanbaltarkano cimdu uz kādas mājas palodzes un dodos palīgā strādniekiem tikt galā ar egli. Uz viņu izbrīnītajiem skatieniem es atbildu ar patiesu frāzi: „Es esmu tikai cilvēks.” Un šī frāze vairākkārt atbalsojas manā prātā. Mēs to esam aizmirsuši. Mēs esam aizmirsuši, ka esam cilvēki, esam aizmirsuši mūsu dziļāko būtību, mūsu jēgu. Jēga ir palīdzēt citiem, jēga ir vairot labo, skaisto un cildeno. Un manis vadītais kuģis pašreiz grimst, jo cilvēki uz klāja ir pārāk aizņemti ar sevi. Valsts ierēdņi grib pārāk daudz labumus savām kabatām un makiem, uzņēmēji un biznesmeņi domā vien par to, kā iegūt aizvien vairāk un vairāk naudas. Un ne vienmēr godīgi. Ārsti un medicīnas firmas ir aizmirsuši savu galveno sūtību- palīdzēt citiem. Kā vairot tikumību cilvēkos? Es uzdodu sev šo jautājumu, cīnoties ar nepaklausīgo egli. Tā ir asa un spītīga, taču ar neatlaidību un rūpīgu darbu esam beidzot to nostādījuši taisni. Egles galotne duras mākoņainajās debesīs un dod zīmi, ka jātiecas uz augšu. Un es zinu, ka mums tas izdosies. Es atbalstīšu labdarības akcijas. Es izteikšu nepieciešamību pēc pasākumiem, kuri sludina latviešu tradīcijas un paražas. Es esmu spēks ne tādēļ, ka esmu Ministru prezidents, bet gan tādēļ, ka esmu latvietis. Un mīlu šo zemi un tautu. Mēs katrs esam spēks un savienojoties mums kopīgi izdosies pacelt šo valsti pret debesīm un ļaut saulei to apspīdēt. Pirmo reizi kopš ilgiem drūmu domu un skumju apmāktiem mēnešiem es ticu, ka man izdosies. Mums visiem izdosies.
Dodoties atpakaļ uz savu kabinetu, es uzsmaidu katram pretimnācējam. Viņi smaida pretī, daži pasveicina. Un es esmu sapratis vēl ko- ne ar eglēm un dārgiem tūrisma pasākumiem mēs piesaistīsim tūristus Latvijai. Ar sakārtotu valsti, ar apmierinātiem un laimīgiem cilvēkiem gan. Jo paēdis cilvēks ir pārticis cilvēks. Un pārticis cilvēks ir smaidīgs un atvērts cilvēks, jo viņš ir drošs par sevi, saviem mīļajiem un nākotni. Man un maniem padotajiem priekšā ir daudz darba. Daudz smaga, laikietilpīga darba, lai padarītu Latvijas iedzīvotājus laimīgus, lai padarītu Latviju par zemi, kurā ikviens vēlētos dzīvot. Un lai arī pēc nelāga ievainojuma paliek rētas, taču tas vienmēr sadzīst. Tāpat es sadziedēšu Latvijai izrautās brūces. Un uz rētām mēs visi- es un mana tauta- atskatīsimies un smaidīsim. Priekā, ka visi kopā mēs esam to paveikuši. Mēs būsim ievadījuši kuģi atklātā jūrā. Ļaudis uz klāja dejos un smiesies un es pacelšu savu kapteiņa cepuri un pamāšu augstu debesīs. Kā zīmi, ka viss ir kārtībā, kā pateicības žestu.

Оценка публики:

Для того, что-бы оценить эссе:

Зарегистрированные пользователи Atlants.lv (авторы) могут оценивать эссе бесплатно, для этого нужно авторизироваться;
Незарегистрированным пользователям необходимо отослать СМС с текстом AT W1873 и оценку от „1” (наименьшая оценка) до „5” (наивысшая оценка) на номер 1800, например, AT W1873 4. Услуга доступна клиентам LMT, Tele2 и Bite. Цена СМС: 0,50 €.