Kad man pašai sev jāuzdod šis nebūt ne tik vienkāršais jautājums ‘’kas man rūp?’’ un kas ko nozīmē šajā pasaulē, tad ikdienas skrējienā jāapstājas un jāpadomā. Ikdienā ar to visu bieži saskaramies, bet, kad nākas savas izjūtas formulēt konkrētiem vārdiem, rodas neliels apjukums...
Acīmredzot tas, kas man, tā teikt, rūp, ir tas, bez kā es nevaru sevi iedomāties. Visas tās lietas, cilvēki utt., kas lielā mērā veido un ietekmē manu dzīvi un mani pašu kā personību.
Šeit nu, droši vien, man kā šīs sabiedrības un kultūras pārstāvim jāsāk ar Maslova piramīdu. Cilvēkam, pirmkārt, rūp viņa primārās vajadzības, kā fizioloģiskās vajadzības, drošības vajadzības, sociālās vajadzības, vajadzība pēc pašapliecināšanās, un tad tām seko garīgās vajadzības, kā māksla, literatūra, kultūra u.c. Tomēr, attiecinot uz sevi, gribētos šajā dalījumā ieviest dažas korekcijas.
Savas garīgās vajadzības es izjūtu pat ļoti saasināti. Man tās noteikti nav sekundāras, bet absolūti līdzvērtīgas primārajām un pat ļoti konkurētspējīgas ar tām. Esmu, Sokrāta vārdiem sakot, cilvēks, kas ēd, lai dzīvotu, nevis dzīvo, lai ēstu.
Un, ja nu atgriežamies pie tā, kas konkrēti man rūp, lai gan še es varētu uzskaitīt visas tās brīnišķīgās lietas, kas man neapšaubāmi daudz nozīmē, kā, piemēram, miers pasaulē, ģimene, draugi, labas atzīmes utt., bet domāju, ka tas ir pašsaprotami, un šoreiz pie tā neaizkavēšos.
Es nevaru dzīvot bez mākslas, estētiska skaistuma. Un tas, ka bez mākslas nevaru dzīvot, nebūt nav pārspīlēti teikts. Esmu neglābjami iemīlējusies šajā procesā – radīt ko jaunu. Tas man ļauj lidot, atklāt arvien jaunus un jaunus apvāršņus, atrast sevi un pasauli.
Bet tā kā, pēc savām aplēsēm, esmu pārāk vispusīga, lai ietilpinātu sevi jel kādos rāmjos, un, lai gan gribētu uzsvērt mākslas, drīzāk - kultūras, nedalāmību, šoreiz aprobežošos ar vienu konkrētu nozari. Tā būs mūzika.
.. Manā dzīvē tā ienāca jau ar pašiem pirmajiem dzīves gadiņiem, iespējams pat ātrāk, ar māmiņas dziedātām šūpuļdziesmiņām. Savādi, bet es vēl itin skaidri to atminos. Galvā skan gan mīļie vārdi par lāča bērniem un pekainām kājiņām, gan jaukā melodija. Tās ir tādas pat mazliet sentimentālas atmiņas par bērnību.
Kad mazliet paaugos, samērā bieži apmeklējām baznīcu. Neliegšos, ka tās, ja nemaldos divas stundas, man, mazam bērnam, vilkās kā mūžība, nē, drīzāk - divas. Garlaikoja mani bezdarbība un klausīšanās garajās runās.
Toties, kad vajadzēja dziedāt no melnās grāmatas ar zeltīto krustu, es itin kā atdzīvojos. Baznīca bija liela, vismaz man šķita milzīga, un kori augšā, balkonā, es nemaz neredzēju, tādēļ, ak jā, es visā savā bērna nopietnībā domāju, ka tur dzied eņģeļu koris no mācītāja stāstiem. Ar nepacietību gaidīju, kad atkal izdzirdēšu debešķīgo mūziku, ko, kā vēlāk izrādījās, rada izrādījās ērģeles, un ‘’eņģeļus’’ dziedam.
Reiz kādā Ziemassvētku dievkalpojumā, patiesībā pirmajā, ko atminos, vēl tagad ar smaidu uz lūpām, kad pienāca laiks ‘’eņģeļiem’’ un baznīcēniem dziedāt ‘’Kluso nakti’’, es, gribēdama līdzi vilkt, savā bastiņā svinīgi dūcu ‘’Aijā, žūžū’’ - vienīgo man labi zināmo dziesmiņu...
Jā gan, mūzikas skaņām vīti, pagājuši visi mani apzinātie – nu jau sešpadsmit - dzīves gadi. Arvien vairāk un vairāk esmu pieķērusies šai mākslai.
Sākot skolas gaitas, man lielu prieku sagādāja tas, ka mūzikai atvēlēta pat īsta mācību stunda. Pašsaprotami, ka iestājos skolas korī, kuru apmeklēju ar milzu entuziasmu. Bet, tā kā manas slāpes pēc mūzikas un alkas pēc pilnveidošanās bija neremdināmas, meklēju vēl kādu iespēju dziedāt.
Iestājos bērnu vokālajā ansamblī. Tie bija ļoti noderīgi aizvadīti manas dzīves gadi. Samērā bieži kāpām uz skatuves, kas man deva neatsveramu pieredzi un pašpārliecinātību. Tā ir fantastiska sajūta, kad spēj ar savu priekšnesumu aizkustināt publiku. Tai brīdī gūst gan mākslinieks, gan klausītājs. Īpaši atmīņā palicis kāds koncerts, ko sniedzām bijušajiem ‘’Pasta’’ darbiniekiem. Mēs dziedājām ļoti skaistu dziesmu ‘’Zeme laimīgā’’, kas ir par bērnību. Vecie pastnieki bija tik ļoti aizkustināti, ka dažs pat lēja asaras. Viņi mūsu priekšnesumu uztvēra ar nedalītu uzmanību, starp mums bija emocionāla saite. Tas vienmēr ir visskaistākais, kad uzstājies.
Tai pat laikā ar skolas kori smagi strādājām, piedalījāmies skatēs, lai nokļūtu Dziesmu svētkos. Tas arī izdevās. Nav iespējams aprakstīt tās sajūtas, kad stāvi tur, Mežaparkā, uz betona kāpnēm blakus tūkstošiem citu tādu pat kā tu. Skan ‘’Dievs, svētī Latviju!’’, dziesmas skaņās trīc koku galotnes, un gan kori, gan klausītājus pāršalc saviļņojuma asaras. Visus tur vieno viena mīlestība uz dziesmu. Dziesmu svētki latvietim vispār ir kas svēts, un, kas reiz ir bijis tajos, izjutis dziesmas spēku, zina, ka tā ir kā atkarība pēc dziesmas un dziedāšanas un pēc pieciem gadiem jābrauc atkal!
Tomēr drīz izjutu, ka nedz ansamblis, nedz skolas koris man nespēj sniegt tik, cik es vēlētos, paralēli nodarbībām tajos iestājos jauktajā korī. Tas tomēr bija liels izaicinājums, ņemot vērā to, ka jaunākajam dalībniekam, mani atskaitot, bija pāri divdesmit gadiem, bet vēcākajam - vairāk par septiņdesmit.
Nu jau dziedu tur trešo gadu kā pirmais soprāns. Gatavojamies divi tūkstoši astotā gada, nu jau pieaugušo, Dziesmu svētkiem. Dziedam neiedomājami skaistas latviešu, arī latīņu, latgaļu un reiz pat franču, itāļu un grieķu dziesmas, piemēram,‘’Apliecinājumu’’, ‘’Ave Maria’’, ‘’O’ Sole Mia’’ un daudzas citas, un tas ir tiešām aizraujoši. Bet vēl visam pa vidu radusies ideja par sava ansambļa izveidi. Pie tā tiek strādāts, un, kas zina...
Ja runājam par žanriem, man, protams, patīk latviešu klasika, kā R. Paula un I. Kalniņa rakstītā mūzika un dziesmas, bet vairāk aizraujos ar roku - poproku, lielu manu atzinību izpelnījušies pasaulslavenie mūzikli, kā Vēbera ‘’Operas spoks’’ un ‘’Parīzes Dievmātes Katedrāle’’ franču oriģināliestudējumā. Vispār jau esmu romantiķe, melanholiķe, un manas dzīves simfonija, lai gan strauja un nevaldāma, pārsvarā skan minorā.
Par mūziku varu teikt, ka tā var palīdzēt jebkurā brīdī un dot jaunus spēkus vai sniegt mierinājumu grūtā brīdī. Psihologi to jau sen kā izmanto kā efektīvu terapijas līdzekli. Un atzīts, ka pat kosmosa kārtība bez mūzikas nav iedomājama, jo mūzika eksistē mums visapkārt, tai skaitā mūsos pašos. Tādēļ, manuprāt, katram svarīgi atrast savu mūzikas stilu.
Interesanti ir tas, kā ‘’ap’’ dažādiem mūzikas stiliem ‘’pulcējas’’ jaunieši ar līdzīgiem - šai mūzikā popularizētiem dzīves uzskatiem, ārējo tēlu, uzvedību, tādējādi veidojot subkultūras. Pagājušajā gadsimtā bija ‘’Bītli’’ ar saviem puķu bērniem - ‘’hipijiem’’. Tagad mums ir ‘’emo’’, ‘’goti’’, ‘’metālisti’’, ‘’bling bling’’ u. c. Vienu elki ir ‘’Tokio Hotel’’, tiem pretī ‘’US5’’, citi atkal ‘’fano’’ par ‘’Eminem ‘’ vai’’50cent’’ - par gaumi nestrīdas. Nav jau svarīgi, kuri tev patīk, un pie kuriem piederi, bet mūsdienu problēmu māktajai jaunatnei tas ir veids, kā sajusties kaut kam piederīgam. Viņi mūzikā atrod drošības sajūtu, un tā, manuprāt, ir svarīga.
Nesen apmeklēju čellistu grupas ‘’Apocalyptica’’ koncertu. Jāatzīst, ka izcila spēle, tur nu bija, ‘’ko’’ dzirdēt. Romantiskās čellu skaņas apvienojumā ar bungām un mazliet baiso skatuves tēlu radīja iespaidīgu priekšnesumu. Somu puiši spēlēja ar tādu degsmi, ka burtiski aizķēra klausītāju dziļākās dvēseles stīgas. Vēlreiz nācās pārliecināties, ka mūzikai nav valodas barjeru - tā ir internacionāla.
Šķiet, esmu atbildējusi pati sev - jā, mūzika šai pasaulē man patiesi rūp un daudz nozīmē. Ko tur liegties, nav vērts - tā ir mana mīlestība. Dziesmu grāmata man ir kļuvusi par otro ‘’Bībeli’’, un par sevi es no sirds vēlētos teikt latviešu tautasdziesmas vārdiem : ‘’Dziedot dzimu, dziedot augu, dziedot mūžu nodzīvoj’!’’...
Arī citiem cilvēkiem vēlu atrast to mūzikas stīgu, kas aizskar katra dvēseli – ar dziesmu sirdī būs vieglāk dzīvot un arī darīt gaišāku savu līdzcilvēku dzīvi.
|
