Katrs cilvēks ir individuāls, tomēr visiem ir līdzīgas domas par to, kas viņiem rūp. Tā ir ģimene, mīļie cilvēki, sava dzīve, reizēm globālas lietas.
Arī es neesmu izņēmums, galvenokārt man rūpu es pati, mana dzīve, manas domas. Es vēlos iegūt to, ko gribu, vēlos, lai man ir sakārtota dzīve, lai veicas, lai es iekļautos sabiedrībā, nepazaudējot sevi.
Ļoti svarīga man ir mana ģimene, jo ko gan es bez viņiem darītu?! Mana dzīve būtu tukša, jo man vajag kādu, par ko rūpēties, kādu, kam palīdzēt, kādu, ko uzklausīt. Man tas ir svarīgi. Tāpat ir ar mīļajiem cilvēkiem man blakus. Gribas dalīties grūtos brīžos vai priecāties ar viņiem laimes brīžos.
Es ļoti ceru, ka nākotnē es būšu patstāvīga un man būs veiksmīga karjera, tad es spēšu palīdzēt citiem. Vēlētos atvērt dzīvnkieku patversmi, jo paraugoties uz noklīdušajiem un pamestajiem sunīšiem un kaķīšiem, mana sirds vienmēr sažņaudzas. Es nespēju saprast, kā cilvēki savu mīluli var izsviest uz ielas, bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Man rūp arī bads pasaulē, kaut zinu, ka viena nespētu ar to cīnīties. Arī bezpajumtnieki un bērniņi bez ģimenēm... Bieži vien iedomājos, ja vien man būtu pietiekoši daudz naudas, es spētu visiem palīdzēt, bet, diemžēl, varu izdarīt tikai mazumiņu- paņemt aprūpē mazu kucēnu, iedot naudu bezpajumtniekam vai uzdāvināt grāmatas un spēļu mantas bērnu namiem.
Mazāk man rūp globālas lietas, globālā sasilšana, atkritumu problēmas un citas. Protams, savu iespēju robežās es arī cenšos, ko darīt lietas labā, bet mani tas tieši nesatrauc. Laikam tāpēc, ka mani tas neskar. Un es neaizdomājos tik tālu, kā līdz saviem mazmazbērniem, kuriem būs jā[ārcieš mūsu neuzmanības un slinkuma sekas.
Es domāju, ka mums vairāk vajadzētu aizdomāties par citiem. Kaut gan reizēm rodas sajūta, ka neesam nekas, tikai cilvēki, kuri pa vienam nevar izdarīt neko nozīmīgu, bet, ja visi tā domātu, tad pasaule jau sen būtu izzudusi. Domāju, ka kopā mēs varap paveikt daudz gan priekš pasaules, gan sevis. |
