Katra diena katram no mums nes dažādus pārsteigumus. Tie ir gan patīkmi, gan arī tādi, kas liek mums rūpēs saraukt pieri un domāt, kā situāciju vērst par labu. Viena no problēmām, par ko man bieži jādomā, ir tautiešu aizceļošana uz ārzemēm. Tas ir aktuāls jautājums gan daudziem Latvijas iedzīvotājiem, gan arī valstij kopumā. Vai patiešām Latvijai ir lemts palikt par pensionāru zemi?
Man šie jautājumi rūp īpaši asi, jo arī mana mamma ir devusie uz Angliju un tur strādā. Arī man viņa ir piedāvājusi doties uz ārzemēm. Arī es atrodos dilemmas priekšā. Ko darīt? Palikt Latvijā vai doties „labākas dzīves maklējumos”.
Varētu domāt : „ kāpēc gan man būtu jāpaliek Latvijā, ja citur dzīve sola tik daudzus labumus : naudu, dzīves ērtības, pilnvērtīgu atpūtu. Savs patiesības grauds šādā domu gājienā ir, ne velti saka, ka otrpus žoga zāle ir zaļāka, un tur, kur mūsu nav, teļi medu dzer. Bet patiesība bieži vien ir citāda. Jāprot saskatīt labais it visur, un tā ir patiesība.Cilvēki, kuri ir aizceļojuši no savas dzimtenes, noteikti nejūtas tur tik laimīgi kā jutās šeit. Daudzi ārzemnieki pārceļas uz dzīvi Latvijā, kaut arī algas šeit nav tik lielas un sadzīvas apstākļi ir grūtāki. Viņus viennozīmīgi piesaista mūsu dabas skaistums tās tīrība, kā arī mūsu veslīgā pārtika. Varētu teikt : „lietas kas viņiem pietrūkst”.
Arī mūsu skolā strādā Anglijas pilsone skolotāja Keitija, kura ir ieguvusi arī Latvijas pilsonību, un dzīvo šeit jau sešus gadus, un māca angļu valodu. Viņa pati un viņas ģimenes locekļi: vīrs un trīs bērni ir apguvuši latviešu valodu un to lieto ikdienā.Tātad ārzemnieki mūsu zemi uzskata par pietiekoši labu, lai pārceltos šeit uz patstāvīgu dzīvi. Tāpēc man rūp latviešu vēlme doties projām no savas zemes, savas dzimtenes, saviem mīļajiem cilvēkiem. Kādēļ mēs nesaprotam, ko mēs zaudējam aizbraucot? Manuprāt, agrāk vai vēlāk viņi sapratīs, ka jāatgriežas, ka Latvija ir tā vieta uz zemes, kur ir vislabāk, jo šeit ir viņu mājas.
Rakstot šo eseju, es sapratu, ka nekur nav tik labi kā mājās, jo arī māmiņa, dzīvodama svešumā, to netieši ir likusi saprast. Bet apstākļi bieži vien ir stiprāki par cilvēku... Līdzīga situācija ir atspoguļota arī mūsu klasiķes Annas Brigaderes pasaku lugas „Sprīdītis” sižetā.
Sprīdītis devās prom no mājām laimes un bagātības meklējumos, bet atgriezās bez naudas un bez laimes. Toties svarīgākā atziņa, ko viņs ieguva skanēja: „Nekur nav tik labi kā mājās”. Tādēļ katram, kurš domā doties uz ārzemēm, būtu jāsāk nevis ar somu pakošanu, bet ar pasakas „Sprīdītis” izlasīšanu. To arī katram novēlu, jo man rūp, kas notiks ar manu zemi Latviju nākotnē.
|
