Kas man rūp.
Katram no mums ir lietas vai mērķi, kas vairāk vai mazāk rūp. Tāpēc šī ir ļoti plaša tēma par ko rakstīt. Manuprāt, katram no mums primārās lietas, kas rūp ir ģimene, draugi, otrās pusītes sev blakus, vide un sabiedrība, kas mums ir pakārt un kurā mēs visi dzīvojam.
Man pirmajā vietā viennozīmīgi, kas man rūp, ir mana ģimene. Jo man mana ģimene ir ļoti svarīga, ļoti, ļoti mīļa. Es bez savas ģimenes nevarētu dzīvot. Pēc manām domām neviens no mums nevarētu dzīvot bez savas ģimenes mīlestības. Jo tā mīlestība, ko dod ģimene nevar dot kāds cits, lai kāda tā arī nebūtu. Es ar savu ģimeni varu lepoties. Jo zinu, ka nevienam nav tādas ģimenes kā man. Un es netaisos to mainīt pret kaut ko citu! Lai tā arī nebūtu slava, ko katrs kāro vai neierobežots bankas konts, vai visdārgākā mašīna, ar kuru var atļauties braukt tikai pasaules sabiedrības krējums, vai kādas citas lietas, kas it kā svarīgas. Bet salīdzinājumā ar manu ģimeni ir mazsvarīgas. Manā uztverē, mainot ģimeni pret šīm lietām, būtu noziegums. Bet katrs jau ir savas laimes kalējs. Un katrs dara kā grib. Bet šajā gadījumā tā būtu cilvēka lielākā dzīvē pieļautā kļūda! Varu teikt droši, es par savu ģimeni cīnītos uz dzīvību vai nāvi!
Manuprāt, daudziem, tai skaitā arī mani ļoti svarīgi ir draugi. Kā nekā tie ir cilvēki, kurus es esmu izvēlējusies par savām uzticības personām, jau spēlējoties smilšu kastē. Es esmu pateicīga, ka man draugi. Un esmu pateicīga viņiem par to, ka mani viņi ir uzklausījuši un palīdzējuši visādās dzīves situācijās. Bez viņiem es būtu maza pelēka pele, kas nezina kā tas ir priecāties un dzīvot dzīvi nedomājot par nomācošām un skumjām lietām. Protams, ir bijuši gan mazi, gan lieli strīdi un domstarpības, bet lielākoties ir tikts izlīgts un salabts. Jo draudzība, kas ilgusi jau no bērna kājas, nav jānogalina pāris sīku nesaskaņu dēļ. Es par viņiem cīnītos un aizstāvētu tāpat kā savu ģimeni. Jo mani draugi man ir var teikt kā ģimene. Kurus, es ļoti mīlu un cienu. Bez viņiem mana dzīve būtu vientuļa, skumja un bezkrāsaina. Es brīnos par cilvēkiem kas saka, ka viņiem nav draugu. Viņi noteikti maldās, jo ja nav cilvēcisku draugu, tad var savas bēdas var uzticēt savam sunim, kaķim vai kāmītim. Savā veidā arī sevis rakstītā dienasgrāmata ir draugs, kuram tu uztici savas bēdas, dusmas, skujas, prieku, laimi un citas savas sajūtas un emocijas. Tāpēc es iebilstu par šo negatīvo teikumu „Man nav draugu.” Draugi ir un būs tikmēr, kamēr tu dzīvosi. Jo patiesi draugi ir uz mūžu.
Vēl jau ir vide un sabiedrība, kurā es dzīvoju. Man arī rūp šīs divas lietas, ja tas var nosaukt par lietām. Man ir svarīgi, ka manas mājas, kurā es dzīvoju, atrodas tītā, sakoptā nevis piesārņotā vidē. Jau atkal mani moka jautājums. Kas būtu, ja būtu? Kas būtu, ja cilvēki nerūpētos par vidi, kurā dzīvojam? Tad tas viss, kas mums apkārt būtu netīrs neglīts un piesārņots. Manuprāt, neviens tādā vidē negribētu dzīvot. Tāpēc man ir svarīgas visas tas atkritumu šķirošanas, talkas, kurās var sakopt apkārtni un daudzi citi pasākumi, kas ir par tītu vidi un apkārtni.
Un šī sabiedrība, kurā es dzīvoju un saskaros ikdienā... Protams, man ir svarīgi kādi cilvēki man ir apkārt, cilvēki ar ko es runāju un par ko es runāju...Manuprāt, mūsdienu sabiedrības uztvere ir kļuvusi vulgārāka un vardarbīgāka nekā tas bija, piemēram, pirms 10 vai 20 gadiem. Manuprāt, to varētu pateikt katrs, kas salīdzina pagātni ar tagadni.
Un man ir ļoti sāpīgi uz to visu noskatīties. Man patiesām sāp tas, kad ieslēdzot televizoru man ziņās ir jāklausās un jāredz tas, ka atkal Irākā ir bijis kārtējais terora akts. Man tas ļoti nepatīk. Ir pārāk daudz cilvēku miris un tas ir ļoti skumji. Kāpēc cilvēki tajā reģionā nevar dzīvot mierā un saticībā, kaut vai pamēģināt. No tā jau noteikti neviens nenomirtu. Es gribētu lai man būtu tāda vara to visu izbeigt. Bet labi apzinos, ka es viena to nespēju mainīt.
Vēl mani uztrauc nabadzība un bads Āfrikas valstīs. Es lepojos ar tiem cilvēkiem, kas palīdz šiem daudzajiem cilvēkiem. Jo daudziem citiem par viņiem ir pilnīgi vienalga, jo viņiem galvenais ir tas, ka pašiem ir labi. Es vēlētos, lai mēs visi palīdzētu viņiem, lai viņi kļūtu tādi paši kā mēs, kas dzīvo ASV un Eiropā.
Šobrīd pasaulē ir tik daudz lietu, ko es gribēt mainīt, bet pagaidām to nevaru. Jo kurš gan tagad uzklausītu pusaudzi ar savām domām un uzskatiem. Bet es neesmu vienīgā, kas cenšas paust savu viedokli par globālām lietām, kas nomāc. Piemēram, es jums ieteiktu noskatīties rokgrupas Linkin Park video klipu What I done. Jo šajā video klipā ir atspoguļots tas viss ko cilvēce ir izdarījusi līdz šim laikam. Arī ieskarot karu, kas notiek Irākā un badu un nabadzību Āfrikā. Tas viss tiek pateikt ar dziesmu. Varbūt tas labāk liks saprast, ko es cenšos pateikt savā domrakstā
|
