Vienaldzība pastāv it visur, tā ir uz ielām, mājās, skolās, pat slimnīcās un aprūpes centros, bāreņu namos. Vienaldzības dēļ tiek aizmirsta ģimene, mīļi cilvēki un pārējās vērtības, kuras mums ir tik svarīgas.
Man ļoti nepatīk tas, ka tiek darīts pāri maziem bērniem. Katru gadu bērni Latvijā cieš no fiziskas, emocionālas un seksuālas vardarbības, kā arī vecāku nevērības. Šie mazie bērni, kuri nespēj sevi pasargāt, cieš no visa iespējamā, un, manuprāt, sodi pāridarītājiem ir ļoti vāji.
Tāpat nelabvēlīga attieksme ir veco ļaužu pansionātos un sociālajos aprūpes centros, jo ir cilvēki, kuriem rūp notiekošais apkārt, bet ir arī tādi, kuri ir vienaldzīgi. Man nepatīk noskatīties, kā tiek apsmieti vai kā citādi pazemoti nabagi vai cilvēki ar īpašām vajadzībām. Es uzskatu, ka tā ir apkārtējo neiecietība pret līdzcilvēkiem. Manuprāt, tas nav arī pieklājīgi, jo ar to, ka apsmej, izcelties nevar, var pierādīt tikai savu egoismu.
Mūsu valstī un arī Eiropas Savienībā pastāv brīvā tirgus iespējas. Daudzi latvieši izbrauc no valsts labāku dzīves apstākļu dēļ, viņi aizbrauc uz citu valsti, kurā ir cita kultūra, tradīcijas un paražas, tā pamazām tiek aizmirsta dzimtā puse un arī valoda. Protams, Latvijā iebrauc arī daudzi svešzemnieki, bet jau ar savu kultūru. Var gadīties, ka pamazām viss mainīsies un latvieši tiks aizmirsti pavisam . Tas ir ļoti skumji. Protams, ārpus dzimtenes robežām ir labāki dzīves apstākļi, bet ko gan tā labā dzīve dod, neesot blakus saviem mīļajiem, neredzam uzaugot savus bērnus?
Skumji ir arī tas, ka ir tik daudz noziedznieku, cietumnieku un citu nelabvēļu. Kāpēc ir tik daudz ļaunuma? Kāpēc cilvēki necenšas būt labāki? Kāpēc viņiem vajag vēl un vēl un nekad nav gana?
Es ļoti vēlētos, lai sabiedrības attieksme būtu labāka pret visu. Man rūp, kas notiek man apkārt, un arī es pati cenšos nedarīt sliktu, bet gan cenšos darīt tikai labu, protams, ne vienmēr tas arī izdodas, bet, ja ļoti grib, tad iecerēto var panākt.
|
