Tik ļoti gribas noticēt labajam, bet ziņu diktoru mēmajās balsīs saklausu tikai dīvainības. Viss aiziet pretrunās. Tas nav tas ko man bērnībā mācīja. Šī eseja būs par mani, manām domām, manām atkarībām, manu pasauli, maniem mīļajiem...
Sākšu ar primitīvo, kā siltums, ēdiens, gaiss... un dažiem pat tā pietrūkst, tāpēc saprotu cik ,sasodīti, daudz man ir dots. Es nezinu vai bezpajumtnieki var būt laimīgi. Tā ir dzīvošana šodienai. Bet varbūt tas ir tas ko sauc par brīvību?
Miers, jā man rūp miers. Arī tas ko sludina skaistumkonkursu uzvarētājas, bet ne tikai. Doma ir par ģimeni, skolu, draugiem un pat par sabiedrisko transportu. Miers asociējas ar ziemassvētku sajūtu, to pašu ko tā arī pagājušogad nesagaidīju. Bet ir, un ir labi. Gribas vienkāršību. Gribas vienkārši laimīgas sejas. Bez izlikšanās, samākslotas pieklājības.
Cilvēki kļūst arvien vairāk atkarīgāki no atkarībām, no tehnoloģijām, no naudas, no varas ,no slavas, no vētrām ūdens glāzē! Bet pierast var un izdzīvot var, un aizmirst var...un var melot sev...un sanāk.
Veselība, tas ir svarīgi. Ir skumji redzēt, kā man svarīgi cilvēki aprok sevi paši tablešu kaudzēs. Neviens, nekad to nav vēlējis... man rūp mana bezpalīdzība.
Runājot par globālām tēmām. Tēmām, kuras neskar katru tieši, bet par kurām dzirdam ziņās, lasām avīzēs. Par zemestrīcēm, badu Āfrikā, bēgļiem, narkotikām, vides problēmām ,bet ticu, ka nav tik bēdīgi, jo ir cilvēki kam tas rūp. Par starptautiskām organizācijām, kas aizsargā. Bet es neņemšos spriest par lietām par kurām man ir tikai aptuvens priekšstats.
Lūdzot Dievu par sevi ,par to, lai es ne tikai dzirdētu, bet arī kaut reizi ieklausītos. Lūdzot Dievu par vieglām atmiņām un ideālām debesīm. |
