Vakardien, kad vēlā vakarā braucu no Rīgas uz mājām, redzēju vilcienā iekāpjam lietū izmirkušu tēlu. Tas nemierīgi skatījās visapkārt, it kā kaut ko meklētu vai pābaudītu, ar neapmierinātības pilnu sejas izteiksmi. Viņš virzījās arvien tuvāk un tuvāk, un piepildījās mana vissliktakā priekšnojauta- šis caurizmirkušais stāvs apsēdās man tieši pretī. Man par lielu pārsteigumu tā bija sieviete, krietni jau gados. Viņa, ne mirkli negaidīdama, sāka ar mani runāt. Es to pat nenosauktu par sarunu, tas bija tukšs monologs, kurā apstākļu sakritības dēļ es gadījos kā klausītāja.
Bija tik auksts un drēgns, un mājā nebiju bijusi visu dienu, ka man pat neinteresēja šīs padzīvojušās dāmas bēdu stāsts. Tieši tajā brīdī man prātā iezagās doma- vai citiem manas bēdas un veiksmes šķiet tikpat vienalīdzagas un bezpersoniskas kā man šīs? Vai viņas pārdzīvotais nav pat vienas atbildes vērts? Kas man pašai rūp, par ko es atdotu mirkli sava dārgā laika, lai uzzinātu par lietām, kas man tik tiešām ir svarīgas, un censtos pasauli padarīt labāku.
It kā viegls jautājums. Prātā nāk domas par mieru pasaulē, globālo sasilšanu, badu Āfrikā... Bet vai šie jautājumi vienkāršam cilvēkam, kāda esmu arī es, nav pārāk sarežģīti? Kā mēs varam censties izlabot un pārveidot pasauli, ja papriekš nepaskatāmies uz lietām, kas mums ir apkārt, uz lietām, kas veido mūsu ikdienu? Tādēļ galvenā vērtība man ir ģimene, draugi, skolotāji, visi, kas veido manu dienu, un, protams, Latvija kā zeme un valsts, tās cilvēku politiskās aktivitātes un centieni to padarīt aizvien bagātāku.
Klausoties sievietes stāstu par mazo pensiju un dēla kriminālo pagātni, sapratu, cik man sāpīgi ir noskatīties, kas notiek mūsu valstī, kā mūsu zemes un tautas pašapziņa tiek grauta zem nabadzības sloga. Cik gan tālu ir aigājusi depresija un neapmierinātība par dzīvi, ja pat vilcienā cilvēks sāk runāt ar svešinieku. Atzīšos, katrs cilvēks savā dziļākajā būtībā ir egoists, un es neesmu nekāds izņēmums. Bet vai šajā gadījumā to nevarētu nosaukt par mazu parazītismu no sievietes puses? Viņa mani izmantoja, lai kārtējo reizi pažēlotos par nesakārtoto valsts sistēmu, ko mēs visi ļoti labi zinām un saprotam. Citreiz pašai no sevis paliek bailes, cik neiejūtīga un vienaldzīga es esmu. Bet varbūt mēs varam citiem patiešām palīdzet un uzklausīt tikai tad, kad mums pašiem iet labi. Mums nerūp citu likstas, ja pašiem to netrūkst. To var salīdzināt kā Latvijas tautu šodien, šeit notiek tādas pārmaiņas, ka cilvēki netiek līdzi. Šeit parādās mūsu vēsā mentalitāte, ciniskums un neziņa par rītdienu. Varbūt pat mums tas ir piedodami, jo no šādām situācijām nevar ne uz ko gaišāku cerēt un ticēt labākai rītdienai. Mēs visi esam sevi norūdījuši, lai mums mazāk sāpētu. Un varbūt sievietes tukšais monologs bija sauciens kaut vai pēc neliela atbalsta un saprotoša skata un smaida, kas vēsta, ka rīt būs labāka diena mums visiem.
Citreiz paliek savādi, cik gan cilvēks var būt vēss un atturigs. Tas nav ne labi, nes slikti, jo vienkārši tā ir. Tas ir cilvēka dabā. Visi esam iegrimuši ikdienā līdz brīdim, kad kāds liek paraudzities uz lietām citādāk. Tai nebūt nav jābūt filosofijas skolotājai vai mammai, tas var būt satikts svešinieks vilcienā, braucot uz mājām.
|
