Katru dienu cilvēki kaut kur steidzas un viņiem neatliek laiks ne sev, ne mierīgai padomāšanai. Bieži vien tāpēc daudzi cieš no bezmiega un depresijas. Visi savas raizes par to kā dzīvot šodien patur pie sevis, bet vai kopā mēs nespējam kaut ko darīt lietas labā?
Vecāki darbā ir ļoti aizņemti un savus bērnus uztic auklītēm, ar laiku bērns attālinās no vecākiem un arī viņu rūpēm. Gandrīz ikviens jaunietis spēj atcerēties kādu reizi, kad mamma vai tētis nav bijis klāt kādā viņam svarīgā notikumā. Vakaros vecāki ir noguruši un pasaciņas stāstīšana, dziesmiņas dziedāšana pirms miega tiek aizstāta ar jau gatavu kaseti. Protams, šiem bērniem būtu vēl smagāk, ja viņiem vispār nebūtu māte vai tēvs. To, cik ļoti mums pietrūkuši vecāki, mēs apzināmies tikai , kad esam pieauguši.
Mūsdienās nākas pārāk cītīgi piedomāt pie naudas lietošanas, jo tā pietiek tikai, lai eksistētu nevis, lai izdzīvotu. Ikvienam paziņu lokā kāds ir aizbraucis uz Īriju, Angliju, lai nopelnītu naudu labākai dzīvošanai un arī tā tie, kuriem ir bērni tos pamet un atstāj vecvecāku uzraudzībā. Tikai retos gadījumos bērnus ņem līdz arī naudas pelnīšanas braucienos. Tāpat daudzi aizceļo, jo ir paņēmuši lielus kredītus un to apmaksāšana ir nereāla.
Bāreņiem ir jāiztiek no naudas, kura nav pat tuvu iztikas minimumam un tāpat arī pensionāri, kas visu savu dzīvi ir godīgi strādājuši tagad cieš no līdzekļu trūkuma. Retumis kādam labākajā gadījumā palīdz bērni, ja spēj un, ja tādi ir, bet bāreņiem nav ne vecāki, ne bērni, kuri spētu palīdzēt. Dažbrīd liekas, ka tiem, kuri dzīvo bērnu namos ir ļoti paveicies, jo tur uz vienu bērnu ir trīssimts latu un svētkos tiek pievestas dažādas dāvanas, kā arī pasniegti skaisti koncerti. Tajā pat laikā bāreņi, kuri dzīvo pie aizbildņiem netiek ne uz koncertiem, ne arī pie tik labām mantām un iztikas. Valsts vadība laikam domā, ka tie, kas dzīvo pie aizbildņiem ir pārtikušāki, bet tā nav pat ne mazākajā mērā.
Strādājošajiem cilvēkiem nav laika un naudas iet uz kādu teātra izrādi vai koncertu un ja arī vecumā tas nav iespējams, tad lielajām mokām jaunībā nav bijusi nekāda jēga. Katram ir taču tikai viena iespēja izbaudīt visus dzīves labumus, bet ja tiem nepietiek nauda un ir jādomā ko šoreiz veikalā pirkt, tas ir ļoti skumji.
Iespējams mēs pārāk daudz domājam par materiālajām vērtībām, bet pie tā cilvēks ir pieradis. Lielāko daļu savas dzīves jāstrādā un jāmaksā nodokļi, bet liekas, ka tas viss aiziet tikai Saeimas deputātu algās un izpriecās. Ja deputātam būtu jāizdzīvo mēnesis ar simts latiem, domāju, ka tie viņam pietiktu tikai vienai vai divām dienām.
Jau skolas solā tiek domāts kādā darbā strādāt, lai varētu nopelnīt pēc iespējas lielāku naudas summu. Šādā veidā pazūd viss prieks par darbu, kuru tu strādā un, protams, ja ir vēlme strādāt labi apmaksātā darbā studēšana šajā jomā arī nav no tām lētākajām. Reklāmās ir dzirdams, ka bankas piedāvā visdažādākos naudas uzkrāšanas kontus jaunajiem vecākiem, bet ja paši vecāki maksā kādu kredītu un pelna minimālo algu šādu kontu uzturēt nav iespējams un nodrošināt bērna izglītošanos arī kļūst problemātiski.
Sakot „Jā” Eiropas Savienībai daudzi cerēja, ka kļūs labāk un arī domāja par savu un savu bērnu nākotni. Šobrīd paskatoties uz Latvijas izaugsmi un cilvēku ienākumiem viss ir kļuvis tikai vēl sliktāk, protams, tas tāpat būtu noticis arī bez ES iejaukšanās, bet nepareiza kvotu sadale un lielas prasības no zemniekiem pamatīgi ir ievilkušas robu Latvijai.
Katrs vēlas dzīvot labākā valstī un labākā ekonomiskajā stāvoklī, bet vai tas ir vienīgais par ko jādomā? Mēs nedrīkstam šajā materiālajā pasaulē aizmirst savu ģimeni un draugus, kā arī paši sevi.
|
