"... Latvietim zeme ir svēta,
gandrīz vai svētāka nekā debess." (Z. Mauriņa)
Dzestra rudens diena. Vecais koks ceļa malā liegi sveicina garāmgājējus ar savām zaltainām lapām, dažiem pat uzdāvinot kādu sārtu, oranžīgu rudens dāvanu. Tomēr dažus cilvēkus tas sveicinās pēdējos reizi.
Lidosta. Latviešu Sprīdītis ar nelielu koferīti rokās un kārtējais reiss - Latvija - Labāka dzīve...
Tik daudzi cilvēki pamet dzimto zemi, lai iegūtu vieglāku dzīvi kaut kur tālumā. Un arvien nenozīmīgāka un nenozīmīgāka paliek ideja, par kuru cīnījās mūsu tēvu tēvi. Ideja par vienotu Latviju un tās latviešiem! Ikreiz, kad aizceļo kāds cilvēks, aizceļo arī daļiņa Latvijas. Kas tur tik liels, tā pati Eiropas Savienība vien ir. Tikai cita valsts. Jā, tomēr tādējādi mūsu bagātā kultūra izirst un sajūk kopā ar citām. Bet, kas mēs tagad būtu, ja neiestātos šajā savienībā? Kaut kāda niecīga plaisa starp plašo Eiropu un vareno Krieviju. Bet mēs jau nebūsim tie, kas centīsies stādīt savus noteikumus. Ja arī tā būtu, kas mūs vispār uzklausītu?
Jau atkal atkārtojas vēsture. Tāpat kā nieka 30 gadus atpakaļ mēs centāmies izdabāt Padomju Republikai, tāpat arī tagad mēs cenšamies būt labi Eiropas Savienībai. Bet vai tai tālajā zemē mūs kāds tik ļoti grib redzēt? Ir jāatbrīvojas no ilūzijām un bērnišķīgiem sapņiem, jāskatās patiesībā vaļējām acīm. Neviens mūs negaida...
Bieži vien aizceļotāji dodas prom, dzimtajā zemē atstājot savus radiniekus, ģimeni, savus mīļos un dārgos cilvēkus. Cik daudzas ģimenes, neizturējušas šo attālumu, sabrūk? Jebkurš bērns grib, lai viņam vienmēr blakām ir mamma un tētis. Tas ie mazā balsts lielajai dzīvei.
Jā, es piekrītu tam, ka mūsdienās nauda ir ļoti nepieciešama, tomēr uzskatu, ka labi nopelnīt var arī te - Latvijā. Ir vajadzīga tikai gribēšana. Mēs jau vienmēr vēlamies vairāk nekā mums atļauj dzīve. Un vai ir vērts šīs gribēšanas pēc zaudēt savu ģimeni? Vai tieši liela nauda un bagātība mūsu dzīvē ir galvenais?
Tomēr, aizbraucot labākas dzīves meklējumos, mēs nemaz nepadomājam par sevi. Ne jau visi aizbraukušie ir dzimuši laimes krekliņos un vienmēr sev atrod tik tiešām labu darbu. Visbiežāk Latvijas Sprīdīši strādā gadījuma vai tā saucamo "melno darbu". Darbs fabrikās, viesnīcu istabiņu mazgāšana vai arī kāds kārtējais tualešu mazgātāja darbs. Jauka nākotne. Bet vai tieši tāds ir daudzu latviešu liktenis...
Te jau ir manas trīs rūpes. Latvija - mūsu daiļā, tradīcijām un senās kultūrs bagātā zeme. Tā ir valsts, kuru mūsu vecvecvecvecāki veidoja, atkaroja un sargāja tieši mums. To darot, viņi cerēja, ka mēs to pilnveidosim un darīsim bagātāku.
Ģimene - katra cilvēka pamats. Ja tas būs stabils un stiprs, tad arī dzīve būs kā īsta māja, kura izturēs visas pasaules vētras.
Un, protams, mēs katrs kā personība. Mums ir jācenšas sevi darīt labāku, gudrāku un spēcīgāku, jo tieši tādi mēs esam nepieciešami savai valstij. "Atver sevi pārmaiņām, bet neļauj gaist savām vērtībām," tā reiz teica Da LAilama. mums jācenšas, lai šīs vecās vērtības vienmēr paliktu ne tikai mūsu sirdīs, bet arī tiktu nodotas tālāk. Un jaunās tikai brīžiem padarītu mūsu dzīvi krāšņāku.
Dzestra rudens diena. vecais koks ceļa malā. Lidosta. Latviešu Sprīdītis ar mazu koferīti rokās un jaunais reiss - Latvija - Es palieku tepat... |
