Man šķiet, ka mūsdienās tāda cilvēka, kuru nenomāc rūpes, nemaz nav. Ja cilvēks dzīvo, tad viņam noteikti kaut kas rūp, jo viņš taču jūt emocijas, un emocijas un rūpes, manuprāt, šie vārdi ir nedalāmi viens no otra.
Katrā cilvēka dzīves posmā viņu nomāc kādas rūpes. Mazotnē mums rūp tas, lai mūsu tuvumā atrastos vecāki, īpaši mamma, mazliet paaugoties, mums rūp tas, vai pēc pusdienām dabūsim kārtējo konfekti. Skatoties ar gandrīz pieauguša cilvēka acīm, šīs rūpes liekas smieklīgas, taču, atceroties bērnības izjūtas, liekas, ka nekā svarīgāka tobrīd nemaz nevarēja būt.
Pusaudža gados mums rūp tas, kā mēs izskatāmies savu vienaudžu acīs, kāds ir viņu vērtējums par mums, savukārt nemaz vai gandrīz nemaz mums nerūp tas, ko mums mēģina iestāstīt mūsu vecāki.
Visrūgtākās un vissaldākās rūpes vienlaikus mūs nomāc jaunībā, kad iepazīstam pirmo mīlestību vai kārtējo vilšanos cilvēkā. Kad piedzīvojam savu sapņu piepildīšanos vai to sairšanu.
Tad jau arī ir rūpes par savu ģimeni, tās labklājību, kas ir visatbildīgākais posms katra cilvēka dzīvē, un tad liekas, ka vecumdienās es nudien vairs neparko nerūpēšos, taču tās ir tikai iedomas.
Šobrīd mani nomāc rūpes par to, kāds es būšu nākotnē, kas es kļūšu, tāpēc tagad ir īstais laiks par to domāt un rīkoties tā, lai iecerētais izdotos un vecumdienās mani nenomāktu rūpes par to, ko es varēju izdarīt, bet neizdarīju.
Ir svarīgi pašam apzināties, kas tev pašreiz rūp, taču ļoti svarīgi ir arī izjust kāda rūpes par tevi, kas liecina, ka tu šim cilvēkam esi svarīgs, viņam rūp tava dzīve.
Vislielākās rūpes par mani, protams, izrāda mana ģimene, un man vienmēr liekas, ka vajadzētu atrast kādu pareizu brīdi, kad pateikt, ka es šīs viņu rūpes par mani novērtēju, bet tad liekas, ka es to vēl paspēšu izdarīt, taču dzīvē mēdz gadīties dažādi, un varbūt, ka tad, kad būšu tam gatavs, jau būs par vēlu. Uz šādām pārdomām mani mudināja notikums manā skolā, kad negaidīti un pēkšņi nomira mūsu ilggadējā un daudzu skolēnu iemīļotā matemātikas skolotāja. Gribētos domāt, ka viņa zināja, ka mēs novērtējam viņas rūpes par mūsu sekmēm, līdz ar to arī mūsu nākotni, bet tās ir tikai manas domas, jo laikam uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi brīži, kad sakām labus vārdus un paldies par rūpēm vairāku gadu garumā mūsu skolotājiem.
Tāpēc katram būtu jāatrod laiks, lai pateiktu saviem tuvajiem, ka mēs novērtējam viņu rūpes, kā arī nebūt vienaldzīgiem un arī pašiem izrādīt, ka arī mums rūp apkārtējo liktenis, jo vienmēr taču atradīsies kāds, kas šīs rūpes novērtēs.
|
