Tunelis. Drēgnums zogas kaulos, degunā spīdzinoša smaka ņirbo. Tur sēdi tu ar saliektām rokām Dieva lūdzošā pozā, ar glāzi kā cerību, kas guļ tavā priekšā. Tur tālāk krievvalodīgie savas akustiskās ģitāras spīdzina. Tunelis ir pārpildīts ar cerībām, sen sadegušiem sapņiem un rūpēm. [ribas pie ādas klāt kalst] Lētajā tunelī, kas vienam bizness, otram steiga, trešajam smags pārbaudījums – cerība sēžot ratiņkrēslā, tikt otrpus ielas. Ir uzstādīts, pāris tūkstošus dārgs, plazmas televizors – ņirgāšanās vai labās, jaunās dzīves sākums.
Es vairs neeju, apstājos – ziņas. „Bušš negrib atkāpties”, nolikt ieročus, savi principi un dzelžainais kara bizness. Par katriem 100 dolāriem nevainīga cilvēka dzīvība. Labi, nebūšu tik skeptisks, par katriem 100 dolāriem nevainīgā kāja, roka, pirksts, pirksti. Nē, bet šodien amerikānis [pieļauju, ka no bagātas aprindas, varbūt pat senatora dēls] ir spēris pēdējos soļus, pēdējos soļus uz savām kājām. Izejot no slimnīcas, valsts piešķiršot ratiņus, [nav, kā Latvijā, kad tos izsniedz jau mirušiem cilvēkiem] būšot arī ceremonija ar ziediem, skaistiem, viduslaika dzejnieka rakstītiem vārdiem. Prožektora gaismā šim varonim pasniegs ordeni, par piedalīšanos ‘sasodīti melnā’ karā.
Es eju tālāk. Zinu, ka tur var nosvērties. „Opā!” Šodien sešdesmit divi kilogrami, divdesmit piecus santīmus, lūdzu, — paldies! Inflācija mums seko. Redzu jau gaismu tuneļa galā, palūkojoties augšā — grezns lielveikals, tas kā tuneļa jaunākais dēls, pēdējais, ko tas atceras: „Esiet sveicināti reisā „Rīga — Dublina”!” Un aiz tā divi tūkstoš kilometru skumju un neziņas.
Kāpjot augšā pa kāpnēm, ausīs skan:
„Brīvība Baltijai,
Brīvība Baltijai,
Lietuva. Latvija. Igaunija.” |
