Rūpes ir mīlestības izpausme. Ja mēs kādu mīlam, cenšamies to pasargāt no tā, kas viņu apdraud. Var jau mīlēt tikai sevi un rūpēties tikai par sevi, bet uz pasaules ir daudz kā cita, kas arī ilgojas pēc rūpēm.
Kas pirmais mani sagaida no rīta, kad izeju no mājas? Tas ir mans suns. Liekas – redzu viņu smaidām, jo viņš ir laimīgs, ka ir kāds, kuru sagaidīt, ko sargāt. Bet vai cilvēki, no rīta izejot no mājas, ir iedomājušies, cik daudz ir dzīvnieciņu, kuriem nav, kam „uzsmaidīt”?
Man ļoti rūp pamesti pieradinātie dzīvnieki, kuri nežēlīgi tiek izdzīti no mājām. Viņi paliek bez saimnieka, kurš vienmēr ir rūpējies. Pieradinātam dzīvniekam ir ļoti grūti pielāgoties tādai videi, kur ir jācīnās par ēdienu un siltāku vietu izgāztuves gružos. Dzīvnieciņš tiecas atjaunot iepriekšējo dzīvi, klaiņojot un meklējot mājas pie cilvēkiem, taču ikreiz cieš neveiksmi, tiek atgrūsts, aizdzīts, sists.
Es saprotu, ka neviena spēkos nav savākt visus pamestos dzīvniekus un dot viņiem pajumti, jo katru dienu, katru stundu, katru minūti kāds, saimnieka nepieņemts, nonāk uz ielas. Ir baisi iedomāties, kas ir jāpārdzīvo sunītim, kurš pieradis pie saimnieka, savas mājas, bet tagad viņam jāpaliek uz ielas. Tas būtu tas pats, ja es atnāktu no skolas, bet māja stāvētu tukša. Visi aizbraukuši un pametuši mani vienu. Māja aizslēgta, un nav vairs vietas, kur sasildīties un paslēpties. Esmu izsalkusi un nosalusi, man ir bail, jo nekad vēl neesmu palikusi viena. Šai pasaulē es vairs nevienam neesmu vajadzīga... Kāpēc mani vairs nemīl? Es taču viņus mīlēju no visas sirds...
Gribu aicināt visus rūpēties par saviem dzīvnieciņiem, jo būtu godīgi parādīt to, ka mīlat viņus, jo viņi to dara ik mirkli.
Man rūp šo dzīvnieku nākotne, un jums?
|
