Ģitāra. Puisis. Viņš ir ielu muzikants, kurš lūdz mums brīvību. Mēs to saprotam ar sīknaudu. Bet viņš pameta skolu sešpadsmit gados. Viņam ir talants. Artūrs (sauksim viņu tā) negrib pārdoties. Un jūs tagad nepērkat viņa mūziku - to nevar nopirkt. Viņš spēlē sev. Un brīvībai. Tas dara viņu laimīgu. Savādāk nevar būt. Vismaz nevajadzēu būt.
Bet jau no dzimšanas mums māca ko citu. Diedelēt ir slikti. Mums ir jābeidz skola. Jākļūst sabiedrībai noderīgiem,tas ir, jāraujas melnās miesās, lai vakaros, sēžot pie televizora, mums būtu šķietamība, ka atpūšamies. Protams, mums vēl ir jāapprecas (citādi uzskatīs par dumjām vecmeitām), jābūt bērns, kuram mēs pieprasīsim kļūt par kaut ko izcilu. Viņš apmeklēs tautas deju pulciņu, dziedās korī, pabeigs mūzikas skolu. Un sešpadsmit gados pametīs skolu vai vēl trakāk - beigs dzīvi pašnāvībā. Kaut kas var noiet greizi. Un tad vairs nav bērna, kurš nodrošinātu mums vecumdienas. Ja mēs nebūsim pratuši nopelnīt pensiju.
Optimisma ideoloģija: sievietēm šopingi, vīriešiem - futbols. Ieprikšanāš neattiecas uz vīriešiem, tātad nelik mums justies nepilnvērtīgām. Futbols pieder tikai vīriešiem. No tā pārteik pieaugušie. Masu mediju uzbāzties stereotipi: "Šogad tev jābūt blondai un jāpamēģina koši sarkana nagu laka."
Es vēl esmu jauna. Es ne velna nesaprotu no šīs pasaules. Mēģinu saprast, ko gribu es pati un ko manā vietā izlemj sabiedrība. Es nemitīgi domāju. Daudz lasu. Bet pat Nīče man nepasniedz visas atbildes.
Šī nakts. Mana lētā narkotika - kafija - dedzina lūpas, kož saistajā lūpā un, škiet izraisa miegu. kofeīns ir par brīvību. Jo miegā esmu brīva.
Mosties! Vēl viena diena. Problēma vai iespēja kaut ko mainīt? Ja esi pārāk gļēva, lai pamestu iestādi vārdā skola, tad simulē kofeīna pārdozēšanu vai ej un mācies. Turu taisnu muguru. Es mācos. Mācos to, kas man nekad nenoderēs. Jo viņiem grūti iedomāties, ka tu savos septiņpadsmit apzinies, kas tev ir vajadzīgs. Viņi nezina, ka katrs ir sava likteņa noteicējs. Un, ja es izlemšu, ka man nekad nebūs vajadzīga ķīmija, ticiet man vai nē, man tā nebūs vajadzīga.
Skola mums māca dzīvot. Tu nezini, kas tev noderēs, tāpēc mācies visu. Tad tu neapgūsi nevienu priekšmetu pietikemai dziļi, toties tevi varēs uzskatīt par daudzpusīgu.
Mums nejautā, vai gribam. Nav vairs Platona akadēmijas vai Ļ Tolstoja skolas zemnieku bērniem, kur valda nepiespiesta atmosfēra un izvēles brīvība. Kur saprot, ka disciplīna ir metodes trūkums. Pie velna disciplīnu.
Vienpadsmitās klases skolēns nedrīkstot staigāt ar knupīti, tā viņs iemācišot jaunākajiem visatļautību. Ak, iemāciet mums visatļautību, kad viss te iespiests stereotipos un rāmjos!
Gribu brīvību!... Šeit es izlaižū daudz teksta, lai jūs pārāk neapgrūtinātu. Vēl gribēju pateikt kaut ko par Čērčilu, Haksliju, par alternatīvām, par matemātiku, kas iedzen mani komplekos.
Bet padlies, ka neatļaujat man domāt. Mums domāt. Pārāk daudz domāt! Citādi mēš vēl kļūtu par ielu muzikantiem. Diedelētu brīvību, izdeldētu bikses un neko dzīvē nesasniegtu. Ak, visvarenā drošība! |
