Laiks tek dalīts gados, mēnešos, nedēļās, diennaktīs, stundās,minūtēs un sekundēs. Vēsturnieki dala laiku simtgadēs, ģeologi - miljonos gadu. Katrs no mums ir atkarīgs no laika. Ko gan mēs nedomātu - laiks ir vienīgais, kas valda pār mums. Laika ritēšana un viss notiekošais ap mums, noved mūs pie tā, kas mēs šobrīd esam. Bet mēs, ar katru dienu arvien mazāk un mazāk novērtējam laiku.
Mans laiks ir bijis dažāds. Es dzimu 90 - tajos gados, kas pasaulē tika novērtēts katrs mirklis, darbs, zināšanas, centība, godīgums, atvērtība un dvēseles nevainība. Tas bija laiks, kas cilvēki stundām ilgi varēja stāvēt rindā, lai iegādātos vārītu desu vai kilogramu mandarīnu. Toreiz cilvēki krāja naudu vairākus gadus, lai nopirktu jaunu dāvanu un tas kalpoja desmitiem gadu. Toreiz dzīvē valdīja ne kvantums, ne iespējas, bet kvalitāte. Cilvēkiem bija pacietība, viņi tērēja laiku un spēkus, bet sasniedzot mērķi bija patiesi laimīgi un gandarīti. Vai jūs varat iedomāties, ka šodien kāds mūsdienu cilvēks stāvētu rindā pusotru stundu, lai nopirktu piena paku? Nē. Viņš aizies uz veikalu, kur rinda ir mazāka. Jo viņam ir tāda iespēja. Jā, tas ļauj ieekonomēt mūsu laiku, bet nav vairs tā gandarījuma par padarīto. Dzīvē ir jāizvēlas pareizas vērtības.
Šodien es dzīvoju laikā, kas pār pasauli valda materiālas vērtības un tehnoloģijas. Šodiena ir laiks, kas cilvēki rūpējas tikai katrs par sevi. Mēs cenšamies visu paspēt, nopirkt jaunāko telefona modeli, apmeklēt nesen atvērto restorānu, izrādīt jaunu tērpu un paklačot par jaunākajām ziņām, bet mēs aizmirstam izlasīt jaunu grāmatu, izdarīt jaunu labu darbu un iemācīties attīstīs sevī garīgumu, dvēseles plašumu un zināšanas. Mēs ik dienu sacenšamies par to, kurš varenīgāks. Šodien sabiedrībā ir ļoti svarīgs statuss, nauda, iespējas un līdzekļi. Jā, to visu var sasniegt un iegūt varu un autoritāti sabiedrībā, bet kas būs tālāk? Varbūt tā ir manas fantāzijas aprobežotība, bet kas gaida mūs rīt? Roboti cilvēku vietā, automatizēta dzīve, atvieglojumi. Bērni uz skolu varēs neiet, bet mācīties pie datora. Teātri un kino tiks slēgti, jo tagad visu var noskatīties internetā. Ēdienu var pasūtīt internetā, naudu var pelnīt internetā.
Bērni vairs netiekas pagalmos, lai uzspēlētu futbolu vai palēkātu gumijas. Viņi tagad komunicē runājot pa Skype un spēlē datorspēles līdz pusnaktij. Krievijā bērnus bērnudārzos sākuši mācīt rakstīt uz planšetdatoriem. Bet kā tad glītrakstīšanas stundas, kas bija mūsu bērnībā? Šis laiks,kas ir šobrīd, ir sākums cilvēces degradācijai. Man ir ļoti žēl uz to skatīties un saprast, ka es neko nevaru mainīt. Viss, ko es varu darīt - ļauties un pielāgoties tam, kā mainās pasaule. Cilvēki ir palikuši auksti, vienaldzīgi egoistiski. No viņiem nenāk siltums.
Mani ļoti uztrauc tas, ka cilvēki šodien ir ļoti saspringti. Es izeju ielās un redzu,ka cilvēku acis ir raižu pilnas. Dažreiz pat gribas pieiet, apskaut un pateikt : '' Atslābinies! Viss būs labi!''
Es sapņoju par laiku, kad mēs iemācīsimies novērtēt to, kas mums tiek dots. Kad mēs mācēsim baudīt katru minūti savas esamības. Es vēlos, lai cilvēki saprot, ka dzīves beigās, kad katram no mums pienāks dzīves pēdējā diena - nebūs svarīgi cik mašīnas vai dzīvokļus mēs esam aiz sevis atstājuši. Būs svarīgi, cik cilvēkiem mēs izpalīdzējām un cik cilvēku dvēselēs ieviesām cerību, jo tieši šie cilvēki nāks mūs aizvadīt tai pasaulē, viņi pateiksies mums un šo cilvēku sejās būs patiesas skumjas un asaras par to,ka tevis vairs nav. Ceriet, mīliet un ticiet. Iespējams tad, mūsu laiks kļūs par labāko no laikiem!
