Mans laiks (21)

Katram no mums piemīt savs laiks, un katram tas ir svarīgs, un līdzvērtīgs. Mēs nevaram to sataustīt un saklausīt, lai arī cik ļoti to gribētu. Mums ir jāmāk laiku saplānot tā, lai pašiem viss ritētu pēc plāna, bet daudzi no mums to neprot. Mūsdienās jaunieši pat nepievērš laikam uzmanību. Kāpēc tas viss tā notiek? ikviens vēlēsies to uzzināt.. Tas notiek, tāpēc ka tagad jauniešiem interesē dažādas populāras sociālās vietnes un internets, tāpēc viņi to uzskata par galvenāko lietu, bet viss pārējais viņiem ir vienaldzīgs. Uzskatu, ka velti laiks nav jātērē, tas ir jāizbauda, jo dienas tik tiešām paiet ļoti ātri un katra diena ir kā reibinoša ziedu smarža, un katra stunda ir priecējoša kā saules gaisma. Ja tā loģiski padomā, tad tas tik tiešām tā ir..
Agrāk, kad es biju maza, es plānoju savu laiku tā, lai varētu paspēt noskatīties savu mīļāko multeni vai izlasīt grāmatu, lai vēl arī atliktu laiks iziet ārā paspēlēties. Mūsdienās viss pārvēršas citādāk- daudzi domā tikai par internetu un ballītēm, bet neiegulda laiku kaut kam noderīgam. tagad saprotu, kāpēc mūsu vecāki agrāk dzīvi uzskatīja par daudz interesantāku nekā tā ir tagad, jo agrāk pusaudža vecumā nedomāja ne par šķiršanos, ne par ģimenes nodibināšanu.
Toreiz es biju laimīga, ka mana mamma atļāva man palikt ārā ilgāku laiciņu nekā bija saplānots, jo jauka laika pavadīšana kopā ar draugiem ir nozīmīga, līdz ar to tā mēs attīstām sabiedriskumu. Jo vairāk uzturēsimies sabiedrībā, jo vairāk būsim saprotošāki un sabiedriskāki, un nebūsim tik nosvērti. Tagad pirmklasnieki jau domā, kad viņu vecāki uzdāvinās kādu no jaunajiem viedtālruņiem vai planšetdatoriem. Ir teiciens- "Laiks ir nauda, velti nezaudē to". Šādi tiek uzrunāts laiks, ka viņš ir gluži kā nauda, jo to mēs tērējam visādiem pirkumiem, dažreiz pat velti iztērējam, jo sākumā mums tā lieta iepatīkas, bet pēc nedēļas tā jau vairs nav nepieciešama. Tāpēc nauda tiek velti iztērēta, gluži kā laiks, ko var iztērēt, vienkārši neko nedarot vai darot visādas nevajadzīgas lietas. Katram ir jāizbauda katra diena, kāda tā ir, un tāds laiks, kāds ir dots, jo mēs nezinām un nevaram paredzēt, kas ar mums notiks turpmāk...
Mans laiks nav velti patērēts, jo katru dienu es apmeklēju skolu, dodos noteiktās dienās gan dejot, gan dziedāt, kur es varu pavadīt laiku sabiedrībā, kas man ļoti patīk, un iemācīties daudz ko jaunu un interesantu, kā arī attīstīt dejotprasmi un muzikālo dzirdi. Savā brīvajā laikā es noteikti izlasu kādu grāmatu, jo izlasot grāmatu man palielinās vārdu krājums un attīstās fantāzija, kas turpmāk man ir ļoti svarīga. Nezinu, kā un kāpēc, bet man laika pietiek visam, kaut arī man gandrīz visa nedēļa ir aizņemta un mājās pārrodos tikai vakarā, bet visu varu paspēt izdarīt, tāpēc pašai par sevi ir prieks. Uzskatu, ka katrs no mums tā lepotos par sevi.
Visu mūžu ir jāatceras, ka laiku mēs nespējam ne ietekmēt, ne mainīt. Mēs esam un būsim ieslodzīti laikā, mēs nevaram to apturēt, tas vienkārši iet uz priekšu, iet savu ceļu. Laiks dažreiz skrien straujāk, bet dažreiz lēnāk, bet vienalga kā- vai nepamanāmi, vai sajūtami laiks skries mums pa priekšu. Laiks nekad neļauj notikt visam vienlaicīgi, lai arī kā mēs to gribētu. Tam nav ne sākuma, ne gala, tas ir neatgriezenisks un mūžīgs. Mans laiks ir gan pagātne, gan tagadne, gan nākotne, jo pagātne tās ir atmiņas, bet nākotne tā ir izaugsme. Tagadne ir laiks, kurā es dzīvoju, kuru es izmantoju. Mūsu laiks ir ļoti ierobežots, jo no piedzimšanas līdz nāvei tas piepildās ar dažādām atmiņām, piedzīvojumiem un notikumiem.
Mēs neviens nevarēsim paredzēt, kad beigsies mūsu laiks un kad beigsies visi interesantie piedzīvojumi un jautrie notikumi. Reti kad kāds cilvēks par to aizdomājas, bet kādreiz par to būtu jāpadomā, jo mēs nevarēsim dzīvot mūžīgi....