Laiks ir malduguns, kas noved līdz pēdējai sekundei pirms nāves, iepriekš sniedzot baudāmu un patīkamu dzīvi. „Mans laiks” - tik savtīgi tā teikt, laiks nav tikai mans, tas ir gluži tāds pats kā gaiss, to lieto visi. Nav iespējams iegādāties zaudēto vai trūkstošo laiku, tāpat pārdot to kādam klaidonim uz ielas. Tas nepieder nevienam, lai arī sirds dziļumos bez laika nebūtu cilvēka, tikai dvēsele kādā melnā, kā nakts, atvarā.
Mans laiks – mūsu iespējas un brīvība, lai sasniegtu debesis. Jau piedzimstot, galvā rodas pulkstenis, kas kā uzvelkams zaldātiņš virzās pretī garīgajai izaugsmei. Katram zaldātiņam šī taka ir dažāda, tāpēc tiek radīta izpratne „mans laiks.” Šis ceļš ir kaut kas vairāk kā tikai nodzīvot un aiziet, pirms tam rodas vēlēšanās izdzīvot, pierādīt, ka neesam tikai pelēks puteklis, kas aizmirsti gaida savu pēdējo sekundi.
Mans mets tiek aizvadīts steigā, pat nepamanot, to kā pieaug zināšanas, un samazinās ticība sev, jo vienmēr soli priekšā ir kāds, kas pamāca un rada savu patiesību, tāpēc ļaužu sirdis novērtē cilvēkus, kas nenovirzās no savas takas, un dara tā, kā tas tiek ieplānots sākotnēji. Aizvien biežāk cenšos izrauties no laika upes tecējuma, lai steigtos pretī nezināmajam, bet tad paslīd kāja un esmu atpakaļ laikā, kā tāds pludiņš tieku atsviesta atpakaļ, tad uz priekšu, bet nekad neesmu nokļuvusi tajos mierīgajos ūdeņos, kuros varētu dreifēt uz mērķiem.
Citreiz kā tāds spēkavīrs pārvērtēju savus spēkus un iespējas, aizsitot savu laiku, ar palīdzību citiem. Kad pašai laiks jau pārstājis smaržot, attopos nakts vidū ar kādu domu, kas notverta grāmatā, un cenšos rast laiku, kuram iepriekš nesaskatīju jēgu. Tad tiek nolādēts viss, kas ierobežo iespējas, rodas vēlēšanās dzīvot pēc plāna, kurā katra minūte ir uzšvīkāta uz papīra strēmelēm. Ak, šis laiks ir, kas vairāk kā dzīve. Katram tiek sākta laika atskaite, beigās tiek gaidīts rezultāts, tāpēc visu dzīvi kuļos starp pelēkiem dūmu mutuļiem, lai beigās, kad atskaite tiktu pārrauta, spētu atzīt – „Mans laiks bija to vērts! Es paveicu vairāk, nekā citi bija gaidījuši!”
Laiks ir kaut kas pārvērtēts, nevienam tā nav mazāk vai vairāk, jo paši izlemjam cik daudz drīkstam saukt par „savu laiku.” Patiesībā, tikai kopīgi tiek veidots laiks, tajā viss notiek uz apli, ja palaidi garām kādu iespēju šodien, jo palīdzība citam bija svarīgāka vai arī tev bija bail, nenozīmē, ka iespēja izgaisa vispār, tā vienkārši uzlaboja kāda savtīgāka cilvēka dzīvi. Manuprāt, mans laiks ir manas iespējas un domas, kas pilnveido mani katru dienu, jo esmu kā pustukša glāze, kas lietainās dienās atstāta viena un pamazām piepil līdz augšai. Kad esmu pilna, tad pati kļūstu par iedvesmu sev, jo mets ir iemācījis man izdzīvot. Mans laiks tiek pavadīts, lai pilnveidotu sevi, un pēc tam ar to darītu bagātus citus, kā arī piepildītu pasauli ar dažādām krāsām, esmu mākslinieks, kas dzīves garumā rada mākslas darbu ar nosaukumu „Mans laiks!” Galvenais ir neapstāties, izdzīvot katru doto mirkli, negremdēt enkuru savā pagātnes jūrā, bet nesteidzoties iepeldēt nākotnes līcī.
