Tik - tak, tik - tak... Šī dziesmiņa mums ir dzirdama augu dienu, no rīta līdz vakaram.
Laiks var ''skriet'', laiks var ''vilkties'', tas var arī ''apstāties''. Kapēc tas vispār ir? Kāpēc tas mums ir tik svarīgs?
Laiks taču nav nekā vērts, ja mēs to pienācīgi nenovērtējam. Ta var būt gan mūsu pagātne, gan tagadne, gan nākotne.
Kad Ziemassvētku vakarā ar ģimeni apsēdos pie svētku galda, sapratu, cik daudz viņi man devuši, cik daudz atmiņu- gan labo, gan ļauno. Šī bija viena no tām retajām reizēm, kad neviļus atcerējos un iegrimu atmiņās par to, cik viņi man bija, ir un būs svarīgi.
Laiks... Pirmie soļi un pirmie vārdiņi, bērnudārzā satiktie jaunie draugi, vecāku rājieni par blēdībām, nosmērētajām drēbēm, asaras par nobrāztajiem ceļiem, mācoties savaldīt velosipēda stūri, pirmie soļi skolas gaitās, skolotāju ierakstītās piezīmes par nepidītajiem mājasdarbiem, vecāku uzslavas par labajām atzīmēm, lielie prieki par jaunajām zināšanām, emocijas par draugu veiksmēm, sasniegumiem, arī neveiksmēm, satraukums pirms eksāmeniem. Un te nu arī klāts ir izlaidums, kad visapkārt skan apsveikumi un ziedi grezno katra absolventa klēpi.
Tāda ir tā pagātne - emociju pārpilna, jaunu zināšanu un pieredžu bagāta. Bet ja par nākotni...
Studentu dzīve, jaunu draugu un kolēģu iegūšana darbā, veco draugu patīkama satikšana, vecāku apciemojumi un nekad nebeidzamie sīkie pārmetumi par līdz galam nepadarītajiem darbiem vai atkal nenomazgātajiem traukiem, protams, mīloša ģimene, savu bērnu pirmie soļi un vārdiņi, pirmais izlaidums, beidzot bērnudārzu, bērnu nedarbi, smiekli un asaras, līdz bērni izaug un mēs kļūstam par vecvecākiem bērnu bērniem. Un dzīve tā turpinās un turpinās...
Mans laiks ir nebeidzama teātra izrāde. Vienu brīdi es spēlēju priekšplāna lomas, bet jau otru esmu tikai fons kādai niecīgai izrādei. Es nekad nevaru zināt, kādu lomu man piespēlēs šis dzīves teātris. Un tas jau arī ir tas interesantākis, kas šo laiku padara tik krāsainu un neatkārtojamu.
''Daba dod mums par velti tikai laiku: viss cits mums jāiegūst ar pūlēm. Laiks - lētākais, tomēr dārgākais, jo caur to mēs iegūstam visu.'' Ar šiem Raiņa vārdiem es uzskatu, ka mana laika vislielākās vērtības bija, ir un vienmēr paliks laime, prieks un mīlestība, ko man neviens nespēs atņemt, jo apkārtējie jau arī rada šīs vērtības...
