Neaizsniedzamas naudas, slavas un steigšanās laiks (1)

Es dzīvoju laikā, kad neizmērojamas naudas pelnīšana, augstas slavas gūšana un bezgalīga steiga ir guvusi virsroku. Cilvēki garīgās vērtības ir vairāk aizstājuši ar kaut ko materializētāku, ģimeni nostādījuši otrajā vietā, bet savā mūžīgajā skriešanā nav spējīgi ieraudzīt dzīves skaistumu.
Cilvēki ir dažādi, bet ir pāris īpašības, kas piemīt gandrīz visiem. Daži no mums ir pieticīgi, citi mantkārīgi, bet dziļi sirdī mēs visi vēlamies mazliet vairāk kaut ko labāku un sirdij tuvāku. Kad mēs esam ieguvuši pietiekamus līdzekļus izdzīvošanai, mājokļa iegādei jeb apmierinājuši visas cilvēkam svarīgākās vajadzības, kad esam apgādājuši ne tikai sevi, bet varbūt arī savus līdzcilvēkus, mēs joprojām tiecamies pēc kaut kā neaizsniedzama, tāpēc brīžiem jūtamies nelaimīgi, nevērtīgi, nepietiekami novērtēti.
Slavas gūšana tapusi par nozīmīgu cilvēku dzīves sastāvdaļu. Mēs esam gatavi darīt visu, kas mūsu spēkos, lai būtu ieraudzīti, slavināti, varbūt pat godāti. Bieži vien cilvēki neapdomāti rīkojas, nekulturāli uzvedas un riskē pat ar savu dzīvību tikai , lai kādam kaut ko pierādītu. Katrs no mums vēlas sasniegt savus mērķus, būt pārāks par citiem, citādāks. Tikai brīžos, kad mēs apzināmies savu esamību, izjūtam kopību un noticam arī citu cilvēku spēkiem, mēs spējam objektīvi novērtēt situāciju un aizmirst par slavu un tās vērtību. Slava cilvēku bendē. Tā samaitā mūs, bojā attiecības ar apkārtējiem, maina uzskatus, vērtību sistēmu, tāpēc bieži vien mēs izvēlamies nevis veidot ģimeni un dzīvot saskaņā ar citiem, bet gan iegūt slavu un bagātību.
Kur ir zudusi dzīves baudīšana? Un ne jau tāda, kādu mēs iedomājamies šodien, divdesmit pirmajā gadsimtā , bet tāda, kāda tā bija agrāk, kad cilvēki ieklausījās ne tikai viens otrā, bet arī zaru čabēšanā, putnu čivināšanā un sajuta vēja maigo pieskārienu. Tad, kad viņi apstājās, nedaudz norima, palūkojās apkārt un ieraudzīja dabas krāšņumu, uzsmaidīja garāmgājējam un lēnām devās tālāk. Tagad viss notiek steigā... Cilvēki skrien pa jau iemītām takām, ceļiem un galu galā pieviļas, jo, kā reiz teicis dzejnieks Imants Ziedonis - tie nekur nenoved. Šodien mēs dzirdam tikai mašīnu rūkšanu, datoru šņākšanu un televizoru dūkšanu. Un , kas ir noticis ar cilvēkiem? Šķiet tie ir vairāk sākuši kontaktēties ar dažādu tehnoloģiju palīdzību, jo tā ir daudz ātrāk, bet satiekoties knapi bilst kādu vārdu , jo viss jau ir izrunāts. Savā bezgalīgajā steigā mēs paskrienam garām it visam - mirkļiem, cilvēkiem, notikumiem un galu galā paši sev.
Brīžiem es nejūtu piederību savam laikam. Cilvēki ik dienu tiecās pēc kaut kā nenotverama, varbūt pat neesoša un sūdzas par to, kas tiem pietrūkst, nenovērtēdami esošās bagātības. Līdz ar to viņiem rodas tieksme pēc slavas un bagātības, un , lai to iegūtu , viņi steidzas. Turpretim man tīk reizēm apstāties, palūkoties uz pasauli un novērtēt tās burvību, krāšņumu , kā arī visu apkārt esošo.