Mans laiks (8)

Mūžīgi prātoju, kas esmu un kas varu būt... Bet kāpēc prātot, ja es varu kļūt par to, ko vēlos. Man patīk kas skaists un pozitīvs, kas no cilvēkiem ir atraisīts. Es cenšos parādīt, ka dzīve ir skaista bez iedomām, un negatīvām negācijām.
Manī ir kas tāds, kas citos nemaz nav atklāts. Man patīk klausīties mūziku un to izveidot no skaņām, kas manā galvā mainās un atkārtojas kā gadalaiki, kas nesteidzas un tik ļoti apbrīno sevi, lai to pamanītu citi. Man nepatīk pievērsties sīkumiem, ja lielos vilcienos esi izdarījis ko vēlējies.
Mūzika ir kā mana dzīve, tajā var atrast ko drūmu, priecīgu un kaut ko nesaprotamu. Bet tas padara manu dzīvi brīnišķīgu. Es attīstos ar katru brīdi vairāk, kā bērns, kuram ir doti spārni – iespēja, kas jāizmanto. Iespējams, es nākotnē varētu mainīt kaut ko, cilvēkiem par labu, bet pagaidām es dodu iemeslu pasmaidīt. Varbūt tas ir pats labākais, ko varu sniegt. Varbūt citi domās, ka vējš iet cauri manam prātam un vēl nesaprotu, ko daru un vēlos darīt. Bet vai es kļūdos ? Cilvēkos radīt smaidu ir mans talants, mans hobijs. Un tā sajūta, kad esi cilvēkam mainījis šo dienu.Vai arī vienkārši papildīnājis labo atmiņu stūri. Kurās cilvēki kavējas visbiežāk.
Un sapņot... Kas var būt vēl labāks par velmju saspraušanu domu zirneklī. Ceru, ka visi mani sapņi vai daļa no tās gūs dzīvību un spēs radīt jaunu pieredzes lappusi manā dzīvē, kas iespējams citiem kalpos kā dzīves bībele, kā laika instrukcija apstājos ielas vidū un vēroju, kā cilvēki pārvietojas pa pilsētu, kā formula sacīkšu trasē, ja tie cilvēki zinātu, cik skaistu mirkļu pārmaiņām. Un tie vakari, ko sniedz mirkļi, kurus tu vēro un klusē par notiekošo. Par to, kā rīts pārvēršās melnos dūmu mākoņos un skaistās zvaigznes to izrotā. Ikdienas ritms piespiež nepalūkoties apkārt un neizbaudīt to, ko varam gūt. Es tie palaiž garām.
Daudzi gudri prāti teikuši, ka laiks ir svarīgāks par visu, to nevar atgūt. Bet man nepatīk steigties un paātrināt dzīvi. Kur skriet, ja nav kur skriet ? Jā, es pilnībā piekrītu, ka jēga ir katrai sekundei ko tu dzīvo, bet ne jau sagrābjot laiku tādā kā maisā un skriet tik ātri it kā rītdiena vairs nebūtu. Patīk izbaudīt to, ko pašlaik varu saņemt, bet citi pēc tā tikai sapņo. No tā es gūstu baudu.
Man patīk apstāties un pakavēt laiku, lai atmiņā nepaliktu tikai tukšs rīts un melna nakts. Reizēm, lai arī to negribētos, manī iemitinās, kas tāds, kas liek man būt drūmai, raudāt un skriet apkārt kā pārējie. Tas notiek nedomājot un liek apstāties tikai tāpēc, ka sajūtos kā smagākais akmens uz šīs pasaules. Liekas, ka pāri dara tikai tāpēc, ka uzskata, ka esmu tik spēcīga, lai tikai paraudzītos cik daudz spēju paciest. Es – tikai cilvēks. Tāpēc pēc trauslākās un skumīgākās dienas meklēju sevī motivāciju, lai izkāptu no melnā, noplukušā un sadragātā apmetņa, kas aizsedz manas acis un atslēdz prātu.
Ar tik daudzpilnām emocijām ik dienu es saskaros. Bet, lai no tā atteiktos vislabākais, kas var būt, ir apvienot savas kaislības vienlaikus – mūzika, smaids, pārdomas un kāda liesmiņa, kas spēj to visu novērst. Ļaut atkal atdzīvoties man no jauna. Kā pavasarī krokosiņi no rasas cīnās par savu apbrīnojamo skaistumu un smaržu uz šīs zemes. Un ar vieglu sajūtu un patīkamu atdevi dienai, varu mierīgi likties gulēt un atdoties savai brīnišķīgajai dzīvei. Kā teicis Imants Ziedonis: „Laiki nav svarīgi. Svarīgs ir cilvēks”.