Es piedzimu laikā, laikā, kad Latvijas teritoriju pameta pēdējās Krievijas armijas daļas. Protams, es varētu rakstīt par to, cik neizsakāmi saviļņota tajā laikā bija mūsu tauta, cerību pilna. Tomēr, manuprāt, tas nebūtu godīgi pret tiem, kas paši to visu piedzīvoja un atceras, jo manā atmiņā šie, mūsu tautai tik svarīgie notikumi, nav saglabājušies. Es biju pārāk maza, lai atcerētos un saprastu tajā laikā notiekošo. Mans laiks ir pēdējie 18 gadi un viss, par ko varu pastāstīt.
Katrs no mums ir daļa no laikmeta, kurā dzīvojam. Mēs paši veidojam savu laiku. Ar darbiem, domām un pateiktiem vārdiem. Mūsu uzskati, kurus varbūt pat nepazināti iedvešam citiem, vēlāk arī saviem bērniem, pārvēršas par nākotnes vidusmēra cilvēka uzskatiem. Pēc personīgās pieredzes varu apgalvot, ka visu cilvēku domas materializējas. Ar mums notiek tas, par ko mēs domājam. Ja es dienu sāku ar pozitīvām domām, tad tā arī izvērtīsies par veiksmīgu dienu. Tāpēc arī Ojārs Vācietis kādā savā dzejolī rakstīja: „Mēs esam laikmeta asinis, no mūsu ritēšanas ir atkarīgs, cik viņš ir dzīvs, cik un kā dzīvos, un vai vispār pastāvēs. Cilvēks ir sava laika un laikmeta asinsķermenītis.”
Es par laika raksturotāju, piederības zīmi uzskatu valodu. Jau bērnībā, iespējams, kā vairums bērnu biju jaunvārdu izgudrotāja. Piemēram, gulbjus es saucu par buģīšiem, gliemežus par miekridžām un reklāmas par komām. Vārdi, ko mēs runājam, atspoguļo mūsu būtību. Pēc cilvēka runas veida var noteikt, cik šis cilvēks ir kulturāls. Un mūsdienās jaunieši ļoti bieži cenšas kļūt it kā modernāki. Ne tikai jaunieši, bet arī pieaugušie. Valda uzskats, ka, protot svešvalodas, cilvēkam pasaulē paveras plašākas iespējas. Arī es par savu nākotnes mērķu sasniegšanas līdzekli izvēlējos angļu valodu. Labprātāk lasīju grāmatas angļu, nevis latviešu valodā. Un tad literatūras stundā, lasot Māras Zālītes lugu „Margarēta”, apmulsu. Uz advokāta jautājumu, vai viņa (Margarēta) apgūstot svešvalodas, Margarēta atbild, ka tikai pūloties savu valodu neaizmirst. Un seko Margarētas jautājumi: „Kas ir deinis? Kas ir damaksnis? Kas ir delvērde?” Uz tiem neatbild advokāts, nevarēju atbildēt arī es. Kā? Es taču esmu latviete, 21.gadsimta latviete, kas, izrādās, savas valodas dziļākos slāņus vairs nezina.
Mūsu, latviešu, ir tikai 2 miljoni, bet mums ir sava valsts, sava valoda, kas ir viena no divām baltu valodām pasaulē, viena no senākajām indoeiropiešu valodām. Ar to varam lepoties. Bet mums tā ir jānosargā, jānotur, jāmīl. Par spīti visam. Par spīti tam, ka mazie latvieši dzimst Īrijā, Lielbritānijā, Dānijā, Norvēģijā. Vai viņi runās latviešu valodā? Kad mana draudzene sava brāļa meitiņām teiks: „Paskatieties uz skaisto varavīksni, pakustiniet vecās akas vindu! Skatieties, tur, pļavā, staigā svētelis!” Vai viņas zinās, par ko draudzene runā?
Tāds ir mans laiks, kad izšķiras manas tautas, manas valodas liktenis. Mēs, septiņpadsmitgadīgie, astoņpadsmitgadīgie, būsim nākotnes veidotāji. Tāda paša vecuma kā tie, kas 1918.gadā lika pamatus mūsu nacionālajai valstij. Būsim tehnoloģiju, svešvalodu pratēji, bet nosargāsim savu valodu, vārdus, ko mums mācījusi ģimene, jo tikai latviešu valodā varam izteikt savu domu un emociju dziļākās nianses.
