Mans laiks (20)

Zvaigžņotā naktī, veroties bezgalīgā debesu plašumā, redzu spožu zvaigzni krītam. Zinu, ka kaut kas ir jāvēlas, taču nepaspēju... Tik īss ir šis zibsnis! Un kas esmu es šai bezgalībā? Vai cilvēka mūžs arī nav tikai tāds spožs mirklis mūžībā? Vai manu mūžu kāds paspēs ieraudzīt? Cik spoži es uzmirdzēšu? Kāds būs mans laiks? Man dotais laiks...
Tik daudz jautājumu, uz kuriem man jāspēj savā laikā rast atbildes... Šais saulainajās marta dienās, kad mūžības ceļā mana tauta pavada Imantu Ziedoni, bieži dzirdu par viņu sakām: "Cik piepildīts mūžs!" Jā, liekas, šis cilvēks prata izmantot ik katru dienu, stundu, minūti... Taču, es domāju, tik un tā visu nepaspēja. Tā arī viņš pats teicis: " Finiša nav un nebūs. Ir tikai starts."
Bet mana bagātība, ir mans laiks. Tas ir kas īpašs, tas nav novērtējams nekādā naudā. Lai gan dzirdēts ir teiciens, ka laiks ir nauda. Laiks nosaka manas dzīves gaitas, notikumus, rāda ceļu uz izaugsmi. Ar laiku droši vien sapratīšu nesaprotamo. Taču mans laiks, tāpat kā jebkuras dzīvas radības laiks ir ierobežots. Man jāatrod sava laika vērtība. Man jāatbild par katru derīgi izmantotu minūti un arī par tām izniekotajām. No minūtēm taču piepildās stundas, mēneši, gadi, gadsimti... Bet minūtes? Kas veido minūtes? Tās piepildām mēs. Pajautājiet kādam,kas nokavējis lidmašīnu, ko nozīmē minūte! Pajautājiet kādam, kas izdzīvojis, nelaimes gadījumā, ko nozīmē sekunde! Jā, un neaprēķināms ir mans laiks. Reizēm tas traucas vēja spārniem, un es kā gliemezis velkos tam līdz. Bet reizēm ir tieši otrādi- tas lien kā gliemezis, minūte liekas vesela mūžība, kamēr es domās jau esmu puspasaules apskrējusi.
Laiks! Mans laiks! Es gribu Tevi piepildīt, izkrāsot, izdziedāt, izdejot, izbaudīt...
Mums katram ir dots savs laiks, tāpat kā miljoniem pirms mums un būs pēc mums. Un noteikti arī pēc simt, tūktstoš u.t.t. gadiem kāda meitene vērsies debesīs, skatīsies zvaigžņu lietu un cerēs, ka arī viņas laiks būs spožs un piepildīts.