Autors: Ričards Švītiņš / Jelgavas Spīdolas ģimnāzija
Vērtējums: +99
Vērtējums: +99
Imants Ziedonis reiz ir teicis: „Laiki nav svarīgi. Svarīgs ir cilvēks”. Dzejnieka vārdi liek domāt par cilvēka laiku, par manu laiku un to, cik svarīgi ir dzīvot laikā, kurā tu jūties vajadzīgs un piederīgs, kurā tu brīvi vari lidot savās domās un dalīties mīlestībā. Dzīvot tā un tāpēc, lai par tevi un taviem darbiem runātu arī pēc tavas aiziešanas. Katrā ziņā man tas būtu ļoti svarīgi. Pavisam neilgi esmu dzīvojis vienā laikā ar Imantu Ziedoni, un darbi, ko viņš radīja, ir patiesi skaisti, neatkārtojami, tādi, kas mudina pozitīvi un reālistiski tvert pasauli un izbaudīt dzīves piedāvātās garšas.
Mans laiks uz zemes nav ļoti garš, bet ir piedzīvojumu, pārsteigumu, skumju un, protams, mīlestības pilns. Esmu dzimis brīvā Latvijā, laikā, kad tā jau bija sākusi darboties patstāvīgi un darīja visu pati, bez citu palīdzības. Laiks nav viegls, bet jebkurš latvietis cīnās par savu vietu uz zemes. Varbūt es neesmu pieredzējis karu vai barikādes, bet lietas un sarunas, kas notiek tagad, nav labākas. Laikā, kad mums kā nācijai, valstij vajadzētu vienoties par ko vienu, mēs to vienkārši nedarām, bet gan šķeļamies un dalāmies grupās jeb partijās un paši iznīcinām Latvijas skaisto nākotni, savstarpēji necienām cits citu. Man ir radusies sajūta, ka labākais, ko varu darīt, ir dalīties savā nesavtīgajā Mīlestībā... Mīlestībā pret Latviju, pilsētu, kurā dzīvoju, ģimeni, kurā esmu uzaudzis, skolu, kurā mācos, un līdzcilvēkiem, kuri man vienkārši nāk pretim.
Bez skumjām, prieka un citām emocijām nebūtu cilvēcīguma. Ar to es gribu teikt, ka mans laiks uz zemes nav noteikts, un tāpēc uzskatu, ka jādzīvo šodien, tagad un tūlīt... Protams, jāsapņo mazi un lieli sapņi, jātic, ka tiem būs iespēja arī piepildīties. Atskatoties uz savu nodzīvoto laiku, redzu to, ka esmu bijis piederīgs daļai pasaules, palīdzējis latviešiem, kuri vairs nav Latvijā, - mācījis latviešu tradīcijas un licis smaidīt, spēlējot kokli, dejojot deju kolektīvā – vienkārši licis priecāties. Šīs ir sajūtas, kuras rada prieku, bet esmu piedzīvojis arī emocijas, kuras neizraisa sajūsmu – kaunu par līdzcilvēku nepieklājību, nesavaldību, neaudzinātību... Vienmēr esmu bijis pārliecināts, ka emociju gamma, ko piedzīvojam, ir vērsta uz manu pilnveidošanos un attīstību, jo mācīties var ne tikai no labā, bet arī no sliktā...
Laiks, kurā dzīvojam, ir krīzes jeb pārmaiņu laiks. Ikviens, arī es, tiek aicināts mainīties, domāt pozitīvi, ticēt sev un cilvēkiem. Ēvalds Valters ir teicis: „ Ja tev kādu brīdi klājas grūtāk, priecājies par cita priekiem, un tie tad pielips arī tev...”, jo mēs taču vēlamies dzīvot labāk!
Lai mūsu zilā jūra un kaijas man un visiem latviešiem dod spēku dzīvot šajā laikā un būt piederīgiem tam! Un pats svarīgākais – ticēsim sev!
