Kad? Vai tagad? Vai šis ir īstais brīdis? Vai ir pienācis mans laiks? Par to es domāju daudz, par ceturto dimensiju, par laiku. Manuprāt, tas ir jāsajūt. Īsto brīdi nevar atrast ar matemātikas formilu palīdzību, nevar mācīties no citu kļudām. Īstajā laikā ir jābūt un vienkārši jāzina, ka tas tāds ir. Bet vai tikai mēs, cilvēki, šādus, simtiem un miljoniem brīžus, vienkārši nepalaižam garām?
Cilvēku prātos ik sekundes simtdaļu virmo domas, idejas, kuras tik ļoti gribētos īstenot, bet no visa šī ideju kopuma, reālā darbībā tiek pārvērsta tikai niecīga daļa. Padomājiet, cik gan daudz ko cilvēce spētu panākt īstenojot kaut pusi no idejām, attīstot kaut pusi, no prātā radušajiem "zibšņiem"! Tad kāpēc gan es šodien nevarētu saņemties un sacerēt to dziesmu ar brīnišķo melodiju, kas skan manā galvā vai uztaisīt putnu barotavu mazajām zīlītēm, kas apjukšas ieilgušajā ziemā? Hmm... Laikam es zinu, kāpēc. Nav īstais laiks. Nav īstais laiks dziesmai un putnu barotavai, bet ir brīdis kam citam, brīdis, lai sāktu gatavot pārsteiguma vakariņas mammai, kas nogurusi parnāks no darba tieši pēc stundas, un tikai vēlēsies mierīgi baudīt ēdienu un runāt par dīvainā paskata puisi, ko šodien satikusi darbā. Jā, tad nu, ticiet vai nē, tagad ir īstais laiks kaut kam! Neiznieko to, lai arī ko tu būtu nolēmis darīt! Šis var būt laiks, lai mainītu pasauli vai laiks, lai gulētu gultā un domātu par to, kā to izdarīt, jo arī tā ir darbība.
Diez vai es kādreiz spēšu aptvert un izprast laika jēdzienu pilnībā, tāpēc diezvai es spēšu būt visos "īstajos laikos" un tajos īstenot visas tā laika idejas, patiesību sakot, es šaubos, ka man pietiks fiziskā spēka un iespēju. Bet nekas, nevajag spēt visu, jo pilnība var būt nāvējoša, pietiks jau ar to, ka prātā paliks noteikums - šis ir īstais brīdis, tagad un te. Tas ir mans laiks, tas ir tavs laiks, tas ir mūsu laiks, lai būtu un darītu.
