Mans Laiks (27)

Mans laiks ir 20. gs. beigas un 21. gs. sākums, kas nes sevī daudz pārsteigumu visā pasaulē- kultūrā, mākslā, politikā, sabiedrības uzskatu izmaiņā. Laiks un mūsu dzīve ir nedalāmi. Laiks pakļauj cilvēci, tas nemitīgi iet uz priekšu. Cilvēks šajā pasaulē tiecas uz nākotnes mērķiem-izaugsmei, paaugstināt pašapziņu, ticību sev, saviem spēkiem, ideāliem.
Mūsdienu attīstībā tehnoloģija dod iespēju paskatīties uz pasauli savādāk nekā 19. gs. un 20. gs. Laiks mūs kontrolē, mūsu padarītos darbus- gan labos, gan ne visai labos, pabeigtos un nepabeigtos. Laiks sadalās- tagadnē, pagātnē un nākotnē. Pagātne ir zināma, tagadnē es mācos, attīstos, nākotne ir tā, uz ko es virzos.
Dabisko laika ritējumu cilvēce vairs nejūt, neorentējas pēc saules, bet gan pēc pulksteņa noskaitītā laika rituma. Esam tālu no dabas- savas pirmatnējas realitātes. Rodas jautājums- kas es esmu, ko es daru tagad, pēc kā es tiecos? Mans uzdevums tagadnē- mācīties, lai nākotnes laikā iegūtās zināšanas realizētu sev vēlamajā gultnē. Mans laiks nosaka dzīves gaitu, paver ceļu izaugsmei. Mans laiks ir mana mūzika, mājas, ģimene. Laiks ir visas cilvēces atvērta daļa, kurā mēs izaugām, mācamies, kļūstam gudrāki, labāki, dzīves laikā iemācamies vērtēt, iegūt pieredzi.Visi mēs atrodamies laikā un telpā, kas virza mūs uz nākotni. Laika ritums ir nepielūdzams.
Es lasīju Zentas Mauriņas „Tālā gaita” , kurā ir aprakstīts laika sprīdis, kad mazā meitenīte nevar sagaidīt, kad no pretīgā kāpura izveidosies skaista būtne- taurenis. Mazās meitenītes ilgas un gaidas, viņa skaita stundas, minūtes, dienas, kad notiks šis brīnums. Beidzot tas notika. Kādā dienā neglītais pārvērtās par skaisto, bet te atlidoja zvirbulis un vienā laika momentā tauriņš tiek aprīts. Cik nežēlīgi! Cik ilgam laikam bija jāpaiet, lai rastos, kas skaists, bet cik īss brīdis ir vajadzīgs, lai skaisto iznīcinātu. Šis notikums vēsta par laiku, kurā vienā brīdī negaidītais notikums iznīcina skaisto. Šīs mazās meitenītes atmiņas es varu salīdzināt ar notikumiem, kas notiek pasaulē, tas būtu, lietas kuras ir radītas gadsimtiem ilgi, neapdomāti var tikt iznīcinātas vienā laika sprīdī.
Laiks liek mums aizdomāties par labo un ļauno, par gaišo un tumšo. Tad man rodas jautājums: „Kas mēs esam, no kurienes mēs nākam, uz kurieni mēs ejam?”
Mūsu laiks ir pasaules dzīve, katra minūte, stunda ir svarīga.
Mēs atdodam laikam daļu no sevis. Cilvēce, lai saprastu savu esamību šajā pasaulē ir vajadzīgs laiks. Tātad, , dod pieredzi, pacietību un spēku apgūt nezināmo. Laiks ir ierobežots lielums, kurā cilvēcei ir daudz kas jāpaveic, lai atstātu to labāko, gaišāko nākamajām paaudzēm. Laiks ir visas cilvēces realitāte. Tādēļ gribu minēt Augustīna vārdus: „Pasaule nav radīta laikā, bet kopā ar laiku.”