Latvija un iespēja tajā.

Brīžiem domāju, kur gan visa pasaule skrien. Vai tiešām mūsu ikdienas dzīvē galvenā loma ir tikai un vienīgi naudai? Mani ļoti kaitina tie cilvēki, kas izsakās aptuveni šādi: „Man to nevajag, tas man nedod pietiekami daudz naudas,” vai arī „ja tev nav māja, mašīna un daudz naudas, man tevi nevajag.”
Ko gan cilvēki ar to domā, es nudien neizprotu, bet labu nākotni tam nesaskatu. Šeit būs pārdomas par manu izsapņoto ilūziju, par to, kā katrs ar santīmu var pelnīt miljonus. Ieguldīsim vienu santīmu un saņemsim to, kas mums patiesi ir nepieciešams!
Pasaulē notiek liels haoss finanšu sektorā, jo visi vairāk pievēršas ieguvumam, nevis darbam. Latvija ir zeme, ko mīlu, bet tā ir bez stingras un gudras pārvaldības. Nemitīgi dzirdu par to, ka samazina algas un arī paceļ nodokļus, tādējādi samazinot valstī esošo preču apgrozījumu. Šo ķēdes reakciju var apturēt un apgriezt uz izaugsmes pusi. Tam nepieciešamas darbavietas šeit, Latvijā, nevis citās valstīs. Pēc manas vīzijas redzu to, ka pilnīgi visiem ir jāiesaistās, lai gūtu pozitīvu rezultātu. To var panākt, nodibinot jaunas darbavietas, radot labākus apstākļus gan ikdienai, gan biznesam.
Pēc nelieliem aprēķiniem varu sniegt aptuvenu rezultātu. Ja katrs Latvijas valsts iedzīvotājs, uzņēmums vai tūrists nedēļas laikā ziedotu santīmu, tad, šos līdzekļus savienojot kopā, gada laikā summa būs aptuveni viens miljons latu.
Latvijā ir izplatīti dažnedažādi ziedojumu veidi, bet viena gan trūkst, proti, ziedojums valsts izaugsmei. Savākto summu lietotu tikai vienā virzienā: jaunu uzņēmumu un darbavietu radīšanai. Rindās stāv uzņēmēji ar gataviem projektiem, kuriem nepieciešams finansiāls atbalsts. Viņu projekti var būt jauni uzņēmumi vai arī absolūti jauni darinājumi, kāds reiz bija mobilais telefons. Iespēju, kā efektīvi rīkoties ar šiem līdzekļiem, ir bezgala daudz. Šāda ir vispareizākā izvēle ceļā uz izaugsmi. Dievs mūs neradīja, lai mēs ciestu. Ir mērķis, un tagad mūsu kopējais darbs būs šo mērķi realizēt. Paskatoties no malas, ievēroju ikdienā, ka runas bieži ir par nākotni. Tas, vai spēsim atstāt ko tādu, kas bērniem dos labumu, un vai paši saņemsim pensiju, ko visu mūžu pelnām?
Izteikšu dažas domas par to, kāpēc šo ziedojumu var savākt bez īpašām grūtībām. Kā jau iepriekš minēju, runa ir par nākotni. Vai latvieši palikuši tik ļauni, ka dara to, ko grib, bet par savām kļūdām liks maksāt pašu bērniem? Radīt nepārprotami ir grūtāk, bet tas nenozīmē, ka to nevajag. Bezdarbs rada tikai iztrūkumu un nenoliedzami arī noziedzības palielināšanos. Noziedzība rada draudus, draudi – nedrošību. Šādā veidā paši ap sevi radām nedrošību un bīstamību. Un tam ir vēl lielākas sekas nākotnē. Un vai vēlamies sev apkārt postu un nelaimes?
Šajā darbā no sirds dziļumiem vārdu formā izpaudu to, kas mēs esam. Nauda un vara pastāvējusi jau tūkstošiem gadu, bet , kā vēsture rāda, tas ātrāk vai vēlāk noved pie posta un bojāejas.
Mīļie Latvijas iedzīvotāji, no sirds jums lūdzu pārdomāt, vai nebūtu pienācis laiks mainīt savus uzskatus! Radīsim ko neaizmirstamu un patiesu mūsu nākotnei, mūsu bērniem, kas ir mūsu asinis un dzīvība, kurus mīlam, mācām, kuriem esam gatavi dot laimi. Latvijas valsts ir mūsu kopējais bērns. Tas, kāda viņa izaugs, ir atkarīgs no tā, kā mēs izturēsimies.