Latvija ir tikai viena. Šeit rit mana dzīve. Vai brīvību, kuru izcīnījuši mūsu senči, mēs protam novērtēt? Vai latviešiem ir vajadzīga valsts, kuru saucam par Latviju?
Latvija - mana laimes zeme. Vai šīs valsts galvenā vērtība ir cilvēks, latvietis? Domāju, ka šobrīd nē. Daudziem pārtikušiem un varu pārņemtiem cilvēkiem nerūp - parasts ierindas latvietis. Vai viņi nojauš kā mana kaimiņiene Zenta var izdzīvot ar 150 latu lielu pensiju? Bet viņi atļaujas sacensties, padižoties, kurš varēs atļauties pagatavot dārgākus ēdienus. Gandrīz ideālas vakariņas, gandrīz ideāla dzīve, gandrīz ideāla Latvija. Tikai kurai cilvēku grupai? Vai tas, latvieti, nav absurds? Laiks un cilvēki mūs kā šaha kauliņus bīda. Pirms 21 gada mani vecāki stāvēja Baltijas ceļā. Cilvēki bija gatavi atdot visu, lai tikai dzīvotu brīvā Latvijā. Bet 2004. gadā nobalsojām, lai “kāptu” nākamās savienības “dzīvoklī”. Tagad rezultāts ir redzams. Ievedam cukuru no Eiropas, ievedam visu, ko būtu spējuši paši ražot vēl labākā līmenī. Mūs “piebāž” ar visu, bet tikai ne ar nacionālām vērtībām. Cik ilgam laikam būs jāpaiet, lai mēs iemācītos saimniekot savā zemē? Cik ilgam laikam būs jāpaiet, kad nedomāsim tikai vairs par sevi, bet domāsim par līdzcilvēkiem? Mēs esam izturīgi un stipri, jo nebaidāmies ne no viena. Lāčplēsis, laimes, brīvības un cerības nesējs, nenāks, ja paši par lāčplēšiem nekļūsim. Kamēr dzīvosim kā kangari, tikmēr nekas nemainīsies.
Atdodot visdārgāko, kas cilvēkam pieder - dzīvību, latvieši 1918. gada 18. novembrī nodibināja savu valsti. Viņi nebaidījās, jo zināja mērķi. Mani senči 1919. gadā cīnījās par jaunās Latvijas valsts likteni. Vai tagad mēs par to cīnāmies? Varbūt nemaz nevēlamies? Varbūt gribam stāvēt garās rindās pēc viena desas luņķa nedēļā? Es to nevēlos. Ja vēlamies, lai Latvija būtu brīva, vispirms mums būtu jāattīra savs prāts no cittautu cilvēku domām un viedokļiem un beidzot jāsāk domāt pašiem. Mūsos ir milzīgs garīgs un fizisks spēks, kas jādāvina Latvijai. Es esmu gatavs cīnīties par Latviju šodien, ja tas būtu vajadzīgs. Vai tu, latvieti, esi uz to gatavs?
Mums ir ar ko lepoties. Par vienu no fenomenālākajām vērtībām tiek uzskatīti Dziesmu un deju svētki, kuru tradīcija jau ir aizsākta 1873. gadā. Tie apvieno tautu. Vairs nav svarīgi, kur tu dzīvo un kāds ir tavs bankas konts. Jau izsenis latvieši ir bijuši dziedātāji un dejotāji. Mēs esam atkarīgi no citu valsts tradīcijām un vērtībām. Pārausim ar šodienu šos valgus, un teiksim: ”Neviens neatņems man Latviju!” Kāpēc mēs savā valstī neko nemainām? Mēs esam pasaules cienīgi. Mums nav jālien uz ceļiem citu valstu priekšā. Mums ir jāpieceļas kājās un stingri uz tām jāstāv ar paceltu galvu!
Tauta, apvienosimies, būsim spēcīgi! Valdīsim paši SAVĀ zemē, būsim noteicēji SAVĀ zemē! Es gribu, lai mani bērni varētu dzīvot brīvā Latvijā, lai viņi to varētu uzskatīt par SAVU zemi. Es varu Latviju saukt par SAVU, jo manās asinīs rit latviskums.
Būsim tādi, kādi vienmēr esam bijuši - godīgi, gudri un, galvenais, izturīgi, lai spētu sasniegt lielus mērķus. Mums vajag zemi, valsti, kuru varētu saukt par SAVU, un mums tāda ir – Latvija.
Komentāri
Velga Līce01.08.2012. 13:33
Prieks! Lai veicas!
Mairita Mēnese13.12.2011. 13:49
Tavi vecāki var ar Tevi lepoties, un zini daudzi tavi iepriekšējie Mārupes klasesbiedri jau tagad to dara. Malacis, tas bija skaisti un patiesi. Un paldies par sveicieniem arī izlaidumā, tas bija liels aizkustinājums. Prieks par tādiem jauniešiem. Paldies tev.
Silvija Linina11.12.2011. 19:40
Prieks par tevi, lai tev veicas.
Velta Štāle10.12.2011. 14:13
Prieks ka mums ir tādi jaunieši ! Lai Tev veicas !!!
Ingrīda Liepiņa08.12.2011. 20:54
Priecājos, ka nebaidies atklāt savas izjūtas un domas. Malacis!
Ilva Štāle08.12.2011. 20:53
Super, Reini! :)
evija bišere(vējiņa)08.12.2011. 18:44
nezināju, ka rakstos esi skarbais un tiešais ! daudziem tādi "neiet pie sirds", bet tieši uz viņiem balstās labās lietas. izturi !