Ikviena valoda, kuru pārvaldām ir bagātība. Tā ir bagātība, ko neviens nespēj atņemt, nozagt. Valodas spēks slēpjas tās lietojumā. Lai valodu pilnveidotu, tā ir jālieto ikdienā.
Latviešu valoda ir nemirstīga, tā ir kā plaukstošs zieds, kas turpina attīstīties. Mana dzimtā valoda ir mans patvērums, jo es zinu, ka pat elpoju latviski. Latviešu valoda ir mana brīvība, iespēja tikt sadzirdētai, pārvērst savas domas vārdos. Nav vēl citas tādas valodas , kurā es varu tik brīvi justies, tik daudz pateikt. Manās acīs šī valoda ir dzidra kā avots un skanīga kā cīruļa dziesma pavasarī. Galvenais, ka es mīlu un cienu šo valodu, un tāpēc es varu justies kā putns debesīs, kuram ļauts viss, ir tik daudz plašuma, vēl neaizsniegtas virsotnes. Dzimtā valoda man ļauj izpausties pilnībā. Uz papīra varu uzlikt savus skaistākos dvēseles lidojumus. Cik skaisti ir rakstījusi Aspazija:” Mazā sirmā kumeliņā jāj pa ceļu pasaciņa...” Šīs dzejas rindas ir tapušas jau vairākas paaudzes atpakaļ, un katrs cilvēks iztēlojas tās savādāk, bet neviens neapšaubīs šo vārdu skaistumu un sajūtas, ko tie spēj uzburt.
Tikai valodā mēs viens otram varam pateikt- piedod! Palaist dusmas prom un atvēlēt vietu tiem vārdiem, kuri ir radīti, lai atvainotos, piedotu, mīlētu un pasmaidītu.
Grāmatas, žurnāli, dzejoļi, dziesmas vienmēr būs pierādījums, ka latviešu valoda ir stipra un bagāta. Tas nebūs pierādījums mums, jo mēs jau zinām, ka tā ir bagāta, šo apziņu mēs nesīsim pasaulē, ieliksim katra bērna šūpulī. Tā vienmēr uzvarēs ļaunumu, stāvēs pāri visām grūtībām, jo tās tauta ir gatava celties un krist, aizstāvot to. Mūsu valoda ir tas brīnums, ar kuras palīdzību mēs varam viens otru saprast, pateikt kaut ko svarīgu, paust savas jūtas. Uz pasaules ir divas valodas, kuras vienlīdz labi saprot cilvēki visos kontinentos. Tā ir mūzikas un mākslas valoda. Jebkurā pasaules malā cilvēki sapratīs gan Mocartu, gan Rahmaņinovu. Tāpat saprotamas būs Rafaēla gleznas, gan Bidstrupa karikatūras. Tikai mums cilvēkiem, jau no bērnības jātiecas pēc zināšanām, lai šīs valodas saprastu pareizi.
Latviešu valodu var piesārņot un noniecināt, bet to nevar nemīlēt, jo bez dzimtās valodas pasaule nebūtu tik krāsaina.
Gan pagātnē, gan tagadnē situācija, kad dzimtajai valodai ir nepieciešams savas tautas atbalsts. Tikai šādos brīžos mēs spējam novērtēt tā svarīgumu, kad apkārt dzirdam citas valodas, tad saprotam kura ir visdārgākā valoda pasaulē.
Valoda stimulē saziņu, veido saprašanās procesu. Ar valodu var paust emocijas: prieku sarūgtinājumu, pārdzīvojumu.
